Man ir ko pārvērtēt. Man ir ko pārdomāt. Pēdējos divus gadus mani kāds ir tērējis un izsūcis visu to maigumu un mīlestību, ko es varu dot. Kā tāds vampīrs mani sūcis, kā tāda nelegāla naftas truba mani klusiņām izkačājis sausu. Un man ir dusmas un milzīgs rūgtums, ka ir cilvēki, kas nemāk laikā apstāties, ka nemāk mīlēt, ka nespēj atkāpties no savas milzīgās personības un sevis dievināšanas, narcisma nolāpītā. Ka nespēj apstāties un beidzot ieraudzīt citus cilvēkus. Ieskatīties viņiem acīs un dzirdēt, ko tad patiesībā viņi saka, nevis to, ko dzirdēt gribi tu. Man ir arī dusmas uz sevi, ka es nemāku laikā pārcirst auklu, savu cilpu kurā karājos. Man ir tik drausmīgi auksti. Es jūtos kā čūškas vecā āda. Un vienīgi es, tikai es, gļēvā duračka varu sevi aiz matiem izvilkt ārā. Iecirst pliķi un iekliegt sev spogulī: "Iztaisno muguru!" To tad es sev arī novēlu.