es izdomāju: tad, kad ķermenis ir samīļots, tad arī prāts ir gatavs nehistēriski un cienīgi mīlēt. tas ir tā ka ķermenis ir laimīgs, viņš pierunā nepieklājīgo prātu izturēties mīļi un pieklājīgi.
jo vienā brīdī brīnišķīgais ķermenis pierod. viņam šķiet, ka tas, kas viņam tiek, viņam jau pienākas. viņš arī kļūst nepieklājīgs. vispār cilvēks ir tāds radījums, kuram nez kāpēc šķiet, ka viņam vis kaut kas pienākas.