es tuvojos lēni un vijīgi, kā kaķis. kaut arī ķepa ik palaikam tā kā ielīd līdz zodam mālos, tā ieslīd. nekas nebrūk, nenogrūst kantaini akmentiņi, nekādu asu kustību. virzība ir zīdaina kā vīraka garaiņi pret pienainu gaismu.
bet dažreiz, piemēram, tiko, elpā bij ass ugunskurs, kas nedaudz saskrečo klajumu, tomēr viss turpinās mierīgi.
un vēl: es mīlu. tas ir tik viegli. kā palaist elpu pa vējam.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}