es tiko redzēju sapni ar tevi. mēs bijām nomitināti meža sanatorijā-skolā. dzīvojām tur un mācijāmies. īsti nevarēju saprast, vai tā skola bija priekš debīlajiem vai priekš ģenijiem, jo pa gaiteņiem staigāja tādi ar aptrulušiem skatieniem, bet datorklasē (katrs dators tādā savā nišā un pie tā varēja zvilšņāt uz tādas kā kušetītes ar segu, visi sēdēja ar lielajām ausīm, daži turpat arī gulēja un izmantoja kā naktsguļas vietu, to visu pārraudzīja medmāsas) visi atkal tādi briļļaini distancēti un korekti- supergalvas. mācbas notika pa nakti, tumsā, katram bija sava maziņa lampiņa, savs mazs gaismasavotiņš. ārā bija ziema, prom no civilizācijas- milzīgas baltas apsnigušas egles. visu ieskāva mežs. uz turieni mēs devāmies tādās garās kamanās, kā vilciens :)
tu tur vislaik ar visām māsiņām kašķējies un centies kaut ko pierādīt (*tas bija ļoti smieklīgi, sapnī) es vairāk tāda kautrīga.