klausies, es tikko pavaicāju mammai, un viņa saka, ka tā ir slimnīca,kur mana vecmāmiņa nomira, un tad es pēkšņi atcerējos, mēs ar mammu kāpām augšā pa tām trepēm,likās drausmīgi garas trepes, man bija zila kleitiņa un mēs viņai nesām meža zemenītes, bija kāds mēnesis līdz manai 2 gadu dzimšanas dienai. atceros, kā viņa tur gulēja, ar lakatiņu un brillēm, un raudāja. tā ir mana otrā senākā bērnības atmiņa. tāpēc es kaut kā domāju par to māju visu laiku.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}