pelican

vienmēr šādos brīžos atceros meiteni L, ar kuru kopā biju vasaras nometnē ronīšos bērnībā. meitene dirsās, apsaukājās, grūstījās, lamājās, tēloja draudzeni, aiz stūra apsmēja un tā tālāk, un es baigi pārdzīvoju, un tad pagāja kādi pieci mēneši un man pienāca no viņas vēstule, īsta vēstule ar nakļeikām foršām vēl virsū, epastu jau tajos laikos mums vēl nebija. es nezinu, kā viņa dabūja manu adresi, un galvā jau sakāpa asinis, kad redzēju, no kā ir tā vēstule, bet es atplēsu un izlasīju. lapiņa arī bija ar nakļeikām, viņa man rakstīja, ka ļoti nožēlo savu izturēšanos, viņa rakstīja - piedod man, es esmu zābaks ( vārda zābaks vietā vienkārši bija zābaka uzlīmīte, man tas likās šausmīgi forši).
vēl tur bija paskaidrojums,ka tuvojas jaunais gads, un jaunā gadā viņa nevēlas ieiet ar nenokārtotām vai sliktām attiecībām.
diezgan pieņemams paskaidrojums, ne, es protams, viņai atbildēju savā vājuma brīdī, un kādu laiku sarakste turpinājās, bet viņa tomēr bija šausmīgi garlaicīga, tā meitene L.
un tādos brīzōs es vienmēr atceros to frāzi, piedod man, es esmu zābaks.