es šobrīd cilvēkus dalu laimīgos un nelaimīgos. abi, šķiet, izjūt tādu kā neiecietību pret otru, viņiem krīt uz nerviem otru izpausmes. Laimīgie domā: nu nīkuli, ko tu te gruzies, ko tu te ražo negācijas, vai neredzi, cik pasaule ir skaista vieta? es arī tur biju, neesi tik slinks, celies un nebaro savu ego. svētī un esi pateicīgs!
nelaimīgie savukārt apskauž laimīgos: lustīgie šmurguļi, es arī gribu tur, kur esat jūs! bet tikvai tā, jūsu gaviles ir plakanas un seklas, jūsu prieks ir īslaicīgs un banāls, nestilīgs un neasprātīgs. jūs nesmalkjūtīgi bradājat pāri ar saviem rozā mokasīniem pa mūsu skumjajām sirdīm. nekas, nekas, gan jau jūs arī drīz nolidināsieties lejā un apdauzīsies savus šņukurus.
tomēr šķiet laimīgajiem vajadzētu būt iecietīgākiem pret nelaimīgajiem, saviem aiz muguras palikušajiem pelēkajiem brāļiem. jo viņi, laimīgie, ir tie, kas brīvi.
(bet nav jau, viņi baidās, ka tiks norauti atpakaļ lejā)