vienreiz mēs ar Kristīni braucām uz bausku vakarā vēlu. pusceļā autobusā pie manis atnāca drebelīga apjausma, ka esmu aizmirsusi atslēgas. izkāpām Bauskas autoostā tumsā pilniem maisiem pārtikas, lietus lija aumaļām, pēdējais autobuss jau sen kā aizšļūcis. sēdējām uz soliņa un filosofējām. pamazām ap mums savilkās apkārt kā tādas hiēnas vietējie džubari. tad es izšķīros par soli zvanīt māsas vīram, kurš krāpa manu māsu un kruķī Bumerangu. aizbraucām ar taksi uz Bumerangu, sēdējām dzērām tēju maisos sāka smirdēt zivs, kas bija nopirkta un paredzēta grillēšanai. sākām apspriest variantus par logu dauzīšanu vai ciešu stāvēšanu pie mājiņas sienas zem 10 centimetru jumtiņa (lietus gāzās gāzdamies) un centieniem aizmeditēties līdz rītam. bet drīz šņabju pasaules pārvaldītāja sazvanīja kādu, kuram ārpus bauskas pieder kiosks. tad nu mēs ar taksi traucāmies uz kisosku pļavas vidū, kur arī diezgan omulīgi pārlaidām atlikušās stundas. grauzām cepumus, sitām odus, gulējām. (zivs palika ārā)
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}