franču valoda man atgādina satrauktu nervozu putnu, piemēram vīrišķīgu vistu ar nervozām galvas kustībām. bet ir ļoti skaisti, kā izvietojas žokļi, un vaigu kauli, kad viņi runā. tas tā, droši vien nav svarīgi, bet katreiz kuļās pa galvu, kad skatos vai klausos.

humpalošanās manī izraisa bezgalīgas skumjas. tāda nabadzīgā cilvēka mazā uzvara. un tas, ka daļa manu draudzeņu ar sen jau normāliem ienākumiem vēl joprojām to dara, jo taciņa ir iemīta un tā rakņāšanās tajā smārdā ar Lielo trofeju iznākumā un dienas prieciņu galā man vispār viegli rauj širmi.