cilvēkiem tik jocīgi aug mati ārā no galvas. sākas kā galaktiska spirāle no plikas vietiņas, plika nekā, sparīgi gatavi vīties, bet tad paši no sava smaguma kā nevarīgi stari bezspēkā sakrīt viens otram blakus. pļok. un tie celiņi, plikumiņi vienmēr atgādina to, ka cilvēks tomēr ir viens no neglītākajiem dzīvniekiem uz šīs planētas.

plēsoņas un cukurs tā, ka acīs cērt.

viņā nav nekādi vilki ar dimantiem, bet tik un tā viņš man šausmīgi patīk. viņš ir tāda pareizi būvēta stingra kartupeļu kūka, glīti un gaumīgi saslāņojies sociums. un es, es atkal kukainis ieķepis zaptes okeāna halucionācijās.