cik te ir interesanti! :)

es te varētu nedaudz parakstīt

kādu nakti sapnī biju savā mutē. man bija mute, kurā es atrados.

no tā es ļoti daudz sapratu. sapratu, ka augstākais dzīves sasniegums, uz ko vipār cilvēks melns un maziņš var cerēt ir tieši tā būt: piedzīvot sevi esot par sevi un tas vienlaicīgi, nevis pa kārtai.
uzdevums nav vienkāršs, kaut arī noteikti paveicams.

bet šķetinot vaļā savilktos nervu mezgliņus savilktā pierē vienā asanā no labsajūtas aizmigu. bij tik vienkārši labi. samtaina telpiska tumsa skrēja pretī, viss satinās maigās plēvēs un tu - tū es arī biju.

kad es aizveru acis, kaut arī tas, ko redzu ir tumsa, tomēr iekšējais klimats ir gaišs. rāma diena ar nomierinošu gaismu.
es tuvojos lēni un vijīgi, kā kaķis. kaut arī ķepa ik palaikam tā kā ielīd līdz zodam mālos, tā ieslīd. nekas nebrūk, nenogrūst kantaini akmentiņi, nekādu asu kustību. virzība ir zīdaina kā vīraka garaiņi pret pienainu gaismu.
bet dažreiz, piemēram, tiko, elpā bij ass ugunskurs, kas nedaudz saskrečo klajumu, tomēr viss turpinās mierīgi.
un vēl: es mīlu. tas ir tik viegli. kā palaist elpu pa vējam.

kad ir kas nopietns jautājams Dievam, viņš man arī atbild