Kolosāli. KOLOSĀLI! :) aRĒNA rĪGA IR matrikss. kosmosa kuģis, augšā trīsstūrī grozās mazas robotu galviņas, muskuļu, sviedru, gaļas vienota pulsācija, dun visas konstrukcijas maigi, saudzīgi uzstājīgi nepārspējami un to visu diriģē tālumā mazs sarkans piparkūku vīriņš. bez jebkādām pretenzijām uz to, ka varētu būt etalons jebkam. pārmaiņus pēc kāds necenšas uzstiept sevi, savažot ar savu stilīgumu, paverdzināt. rociņas kājiņas iet pa gaisu, iekliedzas, pietupjas, apskrien apkārt pats sev. maniaki un desotāji, stilīgie un filosofi visi nozombēti kā viens. mājās braucot roķīga konduktore piedzērusies jautā man, kur mēs atrodamies.
slīdu nakts trolejbusā, blakus piesēžas puisis ar netīriem melniem melniem nadziņiem. piesēžas kā uz viesistabas dīvāniņa. un es kā viņa sieva. abi grozām galviņas un lūram te viens uz otru, te uz nakts pasažieriem. piecēlās. izkāpa. palika auksti. kustējos tālāk, krievu kaimiņi ar pistolēm šauj pa Superneto. kustība, kustība, visas molekulas ir sašūpojušās. ieeju pagalmā tikai tur viss pa vecam. dzīvoju burkā.