tagad bija jāieskanās tam drūmajam un žēlajam rūpnīcas vecu dzelžu vaidam. veca lifta, vecu paneļu (es gan nemaz nezinu, kas ir panelis, bet skan labi) atlobījušās miesas. trosas uzmodinātas sarosās un nostiegrojās. diena aizrāpoja kā vaboļs. es neko nesapratu.

prāts apskāvis mani kā tāds vecs krievu politiķis, sirsnīgi krata rokas un mutē no vienas vietas. beidzot atgūta dzimtene. bezviedokļa kārkliņš, atrofējušās caurulītes, nespodras āres un ģeometrijas. tūlīt sasildīs man puncīti ar tēju, sasegs pēdas, iekurinās sarkanumiņu krūtīs un tad viltīgi centīsies pavedināt uz vakara diskusijām un citām izvirtībām.
šovakar es nevienu nemīlu un ir pilnīgi vienalga vai mani kāds mīl.

bet patiesībā man ir sajūta, ka lielajam ziemas lācim ir jālien alā un jāguļ nost. bet viņš sēž pie aizbarikādētas ieejas, netiek iekšā samiegojies un apātisks un nesaprot ko tie bērneļi viņu ar tiem zariņiem baksta.