kādreiz bij tādi cilvēki vai ilūzija par tādiem cilvēkiem, kuriem varēja brīžos kā šis teikt: ejam, draudziņ, ejam ārā, piedrāžam visu, ejam triekties pret izplatījumu, skrienam tumsā, skrienam līdz tuvākam ūdenim un mēmi kliedzam pret pasauli par zvaigznēm, ka tās tik tālu.
tagad neuzdrošinos ticēt vairs tādām saldi sāpīgām ilūzijām. viena vilkšu savu mētelīti un iešu no tilta skatīties melnos metālos.