lietus elpo starp pirkstiem, piparmētru māsiņas roku locītavās, dubļainos ierakumos zandales un mati kā pagurušas čūskas slinki gavilē. zem ievām dzīvo slapjš matracis uz kura ir nolemtība gulēt un svētīt saknes, kas no muguras ietriecas līdz pašai pasaules pierei, lai piespreustu vēl vienu pateicību. paldies, esmu dzīva un mīlu lietu!

tumsa sagājusi dubļos, paies daudz kamēr aizrakšos līdz gultai. šķiet ir grēks to mazgāt nost no savas ādas. šķiet ir grēks aizrakties līdz gultai.

avīzes noteikti dejo pastkastītē, nu vismaz burtiņi, es varētu slīdēt uz vēdera tumsā pretī no ceturtā stāva, tad piespiest ausi un ilgi klausīties, viņi nepamanītu, nakts avīzes no tauriņu saņurcītiem spārniem, rītausmas zīdpapīrs, narcišu mutītes nograuzušas stūrus. pa durvīm uz ielas slapjas nēģeru muguras, pamesti alumīnija kastroļi pildīti melnas saules, nāc, iebāz galvu, kameņu pūkainās asaras tevi aizskalos.

kā sauc to meiteni? ā, Esmeralda. Esmeralda kadiljakā aizrijusies putekļiem žņaudz savu šalli. šoferīt, pieturiet, Esmeraldai vaig izkāpt, Esmeralda nepaspēj izgarauz pāris kilometrus citiem līdzi. viņai vienkārši sāp zobi. mēs taču nevaram vainot par to, ka sāp. zobi sāp. Esmeralda cenšās, plūc zaļos stingros zāles stiebrus un rīvē zobu starpiņas, gluži kā zobu diegs, viņa smīn par savu viltību.