stāvēju pie spoguļa un skatījos uz savu vēderu, ko klāj vieglas pūciņas. pēkšņi tās sāka strauji augt un es ļoti skaidri redzēju, kā pārvēršos par zvēru, tādu vidēja izmēra gaišu starp vilku un zirgu un kaķi ar dumu nedaudz dusmīgu, nedaudz bailīgu purniņu. zvērs ieskrēja mežā un tad es skatījos kā radinieki nāk pie manis ziemā uz mežu, nes pārtiku, kad grūti to atrast, cenšās mani noglāstīt, bet es palecos, iekožu rokās, izrauju un metos priecīgs bēgt ar klusu ņurdienu par vieglo guvumu.

cik skaisti ceturtā stāvā !

mēs esam dažādi un tas ir tik brīnišķīgi! :) brīnišķīgi ir arī sajust šo vārdu patieso prieku. briesmīga pasaule būtu pavairota es. visi nacistiņi, rasistiņi un citi pēc parametriem nīdēji paši nesaprot, ka sapņo pēc elles ellīgākā stūra.

mani atkal pārņem nakts saule, pat dienā, vakaros tā īpaši sabiezē un kausē prātu. iesūc visu enerģiju, tāpēc dienā nav spēka gribēt iziet no mājām. un es arī neeju, krauju problēmas kaudzē, audzēju pa virsu brūklenes, bet pati nododos ceļošanai citos cilvēkos. 

šovakar tēvs skatījās ziņas un es garām klaiņojot, ieklīdu arī palūrēt, Autrālijā rādīja vēl nepiedzīvotu vētru, kas solīja daudz upurus, telrvizors precīzi atainoja gaidāmās šausmas un mēs ar tēvu abi uzvilkti sekojām sliktajām ziņām, bet aiz muguras tikko pāarudusies māte, nezinot lietu virzību pār plecu noelsojās- "cik skaistas palmas".

Šrilankā vienā no cunami izpostītākajiem reģioniem (saka, ka ūdens esot uzlaizījis veselus autobusus un vilcienu sastāvus uz neatgriešanos) bija tāds vecs mūris, ko uzcēluši holandieši kā aizsargmūri. Tur vēljoprojām valda liela postaža, daudzi dzīvo amerikāņu militārajās teltīs, visas krasta mājiņas.. nu..nav  vairs mājiņu. Cilvēki ļoti arhaiski, meitenes līdz kāzām nemīlējas un skūpstīšanās publiskā vietā ir tāpat, kā mums būtu gaišā dienas laikā mīlēties centrālās stacijas laukumā. Nu lūk, vienā lietainā dienā stupidtourists staigāja pa šo mūri, vienā pusē šļācas aizrautīgs okeāns, otrā- melnas vārnas, nopostītas iedzīves paliekas, klejojoši suņi un vējā plīvojošas putekļainas palmas, bet mūra visās iespējamajās nišās maigojās šrilankiešu pārīši, aizklājuši savu iekāri ar saplēstiem lietussargiem.