mani atkal pārņem nakts saule, pat dienā, vakaros tā īpaši sabiezē un kausē prātu. iesūc visu enerģiju, tāpēc dienā nav spēka gribēt iziet no mājām. un es arī neeju, krauju problēmas kaudzē, audzēju pa virsu brūklenes, bet pati nododos ceļošanai citos cilvēkos.
šovakar tēvs skatījās ziņas un es garām klaiņojot, ieklīdu arī palūrēt, Autrālijā rādīja vēl nepiedzīvotu vētru, kas solīja daudz upurus, telrvizors precīzi atainoja gaidāmās šausmas un mēs ar tēvu abi uzvilkti sekojām sliktajām ziņām, bet aiz muguras tikko pāarudusies māte, nezinot lietu virzību pār plecu noelsojās- "cik skaistas palmas".
Šrilankā vienā no cunami izpostītākajiem reģioniem (saka, ka ūdens esot uzlaizījis veselus autobusus un vilcienu sastāvus uz neatgriešanos) bija tāds vecs mūris, ko uzcēluši holandieši kā aizsargmūri. Tur vēljoprojām valda liela postaža, daudzi dzīvo amerikāņu militārajās teltīs, visas krasta mājiņas.. nu..nav vairs mājiņu. Cilvēki ļoti arhaiski, meitenes līdz kāzām nemīlējas un skūpstīšanās publiskā vietā ir tāpat, kā mums būtu gaišā dienas laikā mīlēties centrālās stacijas laukumā. Nu lūk, vienā lietainā dienā stupidtourists staigāja pa šo mūri, vienā pusē šļācas aizrautīgs okeāns, otrā- melnas vārnas, nopostītas iedzīves paliekas, klejojoši suņi un vējā plīvojošas putekļainas palmas, bet mūra visās iespējamajās nišās maigojās šrilankiešu pārīši, aizklājuši savu iekāri ar saplēstiem lietussargiem.