krāsas uzvar mani, rokas salst, uzpīpējam?
( */ )

domu makaroni, diezgan nebaudāmi un glumi, staipās. iebiedēta tukša galva ar diviem lokatoriem (pagaidām vēl šancē), okulāriem (chek) un caurumu, kur iemest barību un izspļaut sevi mūždien izbiedējošas skaņas. patiešām, novēlu sev daudz jaukus darbības vārdus, atstājot galvu pieliekamajā, otrajā plauktiņā blakus tam tur.

bet tas tomēr ir diezgan monstrīgi. esmu aizmigusi un aizpeldējusi uz velnsviņzinkurieni, bet atstājusi daļu [aktīvo] ārā blandīties telpā un nesaprast, korekti izstūmusi pastaigāties, lai netraucē, kā tādu muļķīgu lelli Dolliju, kas darbojās, dzīvo šiverīgu autonomu dzīvi, ik pa brīdim iemiesojās sevis izdomātajos fantastos, kuri ir vēl muļķīgāki par muļķīgumu. arī viss nemuļķīgais ir muļķīgs dēļ savas nopietnās pretenzijas uz nemuļķīgumu un līdz ar to pilnīgas izgāšanās. Labrīt, cenšos sevi integrēt sevī, bet nekas nesanāk, jo rīt atkal nez kāpēc ir jāmostās. šie cietumnieciski izdalītie miega saišķīši pa bišķiņam ir kaitinoši. visi guļ, bļin, ar aizvērtām acīm skūpstās, ar aizvērtām acīm sveicinās uz impulsiem palaistās lelles, kas nevar kļūt dzīvas, jo rūpīgi darbojas aizmiršanas mehānisms. pie visa vainīgi ir tie skursteņi, ka es jums saku. pilsētās tiek iepludināts miega toxikons, ražots dziļi zem zemes, caur garu trubu, kas iznāk ārā tur pat, kur sākas. paši saražojam un paši patērējam, naturālā gulēšanas saimniecība. Super!

āāā, iedomājieties, tikai iedomājieties, ja mēs atcerētos visu, kas ar mums ir noticis, visu ko zinam, visas sajūtas līdz šim vienā mirklī vienlaicīgi! āāāā