bet tas tomēr ir diezgan monstrīgi. esmu aizmigusi un aizpeldējusi uz velnsviņzinkurieni, bet atstājusi daļu [aktīvo] ārā blandīties telpā un nesaprast, korekti izstūmusi pastaigāties, lai netraucē, kā tādu muļķīgu lelli Dolliju, kas darbojās, dzīvo šiverīgu autonomu dzīvi, ik pa brīdim iemiesojās sevis izdomātajos fantastos, kuri ir vēl muļķīgāki par muļķīgumu. arī viss nemuļķīgais ir muļķīgs dēļ savas nopietnās pretenzijas uz nemuļķīgumu un līdz ar to pilnīgas izgāšanās. Labrīt, cenšos sevi integrēt sevī, bet nekas nesanāk, jo rīt atkal nez kāpēc ir jāmostās. šie cietumnieciski izdalītie miega saišķīši pa bišķiņam ir kaitinoši. visi guļ, bļin, ar aizvērtām acīm skūpstās, ar aizvērtām acīm sveicinās uz impulsiem palaistās lelles, kas nevar kļūt dzīvas, jo rūpīgi darbojas aizmiršanas mehānisms. pie visa vainīgi ir tie skursteņi, ka es jums saku. pilsētās tiek iepludināts miega toxikons, ražots dziļi zem zemes, caur garu trubu, kas iznāk ārā tur pat, kur sākas. paši saražojam un paši patērējam, naturālā gulēšanas saimniecība. Super!