man ir kursabiedrs, kurš naktīs miegā dzird pasakainu mūziku, katreiz pamostoties viņš vēl dzird to un grib izskaņā kaut kā fiksēt, bet katreiz notiek viens un tas pats, pēc dažām minūtēm viss beidzas un aizmirstas. nu un tad mēs funktierējām, varbūt viņš pa miegam dungo līdzi un tad jau tas ir fiksējams ar diktafonu, piemēram, atstāt diktafonu blakus ieslēgtu. un tad no rīta, ko tad mēs dzirdam??!!- Zemapziņas simfonija: Vol1- kaut kādi neartikulēti šļupsti(paturam prātā, ka galvā vēljoprojām skan eņģelīgā mūzika), šņakstināšanās un nedaudz nervoza kāmja īdēšana, ik pa brīdim izkliedzot bravūrīgu-Ļā-Ļā-ĻĀĀĀĀ, ___klusums, klusums___klusums___ņerkstēšana un siekalošanās__klusums__, šķība veca japāņa kunkstēšana,

šī vecā klavierskolotāja rūtainās čībās  katru nakti ieliek matos ruļļus un no rīta ar visiem tenterē pāri pagalmam, tad cauri kaimiņu kāpņu telpai (tā ir ātrāk!) un tad līdz sakņubodei pretējā ielas pusē. nopērk četrus burkānus, gurķi un..un puķkāpostu. tad bez tīkliņa pa to pašu ceļu tenterē atpakaļ uz mājām: pa ielu uz priekšu, līdz pieturai, tad iekšā tunelī, caur parku līdz trešajam soliņam, lai uzvārītu rīsu biezputru pusdienām.. vai tās bij vakariņas?

viņš izsapņoja pavasari, vasaru, rudeni un ziemu vai tas bij kādā citā secībā (?)
tad viņam apnika.
salocīja riņķītī vadiņu gredzentiņu un aizsvieda kā bumerangu prom mūžībā rotējam.
es čukstu: "atraisies, atraisies un izbirsti. izjūc pa šķiedrām un izkaisies"
es kliedzu: " mēs esam piekusuši, dzirdi, piekusuši būt par cilvēkiem un putniem!!"

the party is ou-over.

mans kompjūters rukšķ

ir iestājusies ziema
sirds- mazs sasalis pelnutrauks,
kur cigaretēm atvēsināt savas sakarsušās galviņas
cssst