un tā mēs dejojam, kā tādi peku lāči, nobradājam viens otram puķes un paši pa to stulbi smejamies. tad aizgriežamies un mierinam sevi.

svinēsim šogad zaķuplēšu dienu. godāsim zaķuplēsi, kam visas bailes ausīs.

grāfs de Peiraks gluži dzīvs! (saķeru galvu un izbolītām acīm mēmi noplātos pāris reizes) tas nozīmē, ka nav nekādu nejaušību? ka viss ir atkarīgs no iztēles spēka, kas noved pie ja ne gluži identiska eksemplāra, tad nedaudz deformēta brāķa (pakārtots iztēles spēkam un laika patēriņam, ko velti savam mīlulim (un vecais dīvāns- mans liecinieks, de Peirakam 11-12 gados tika veltīts gandrīz VISS laiks), bet pēc tam viņš ir jāaizmirst, obligāti)
nākas secināt, ka esi uzmanīgs ar to, ko iztēlojies- ņems un vēl piepildīsies :)

man ir bezgalīgā vilciena sajūta. tu sēdi iekšā veclaicīgā kupejā pie loga (tu-du, tu-du) zilganas pievakares ainavas mainās kā kartiņas, tikai brīžiem nesecīgi, sniegotas priedes ar dzīvnieku pēdiņām nomaina vasarīgas dūmu tērcītes pa taisno no skursteņiem debesīs, mēmu sienāžu čirkstoņu- smags slapjo saķepušo lapu ievārījums un kāds paslīdējis dzērājs jau pavasara peļķē cenšas pietrausties kājās, turoties pie biezā, erotiskā gaisa un vēlmes satikt Valiju (nekas, ka neļķei zieds nolūza četrus kilometrus atpakaļ, ar kātu var labi diriģēt iedomāto atbalsta orķestri, lai-lei-lai )
un vienlaicīgi esi ārā, skaiti nebeidzamos  melnos vagonus. transā skaiti bez cipariem, galvenais neplaist nevienu garām, tu par to nedomā, džast dari. 

es zinu, ka neesmu nekāda kino guru vai vispār padomdevēja, bet noticiet man, aizejiet uz šo:  http://www.tvnet.lv/izklaide/filmas/movie.php?id=248048 filmu! 
tas būs brīnišķīgs piedzīvojums, pēc kura vairs nekad negribēsies runāt.