ieraudzīja un nofotogrāfēja Jeanine. Un es viņu mīlu par to un visu pārējo.

parasti viņa atbild, bet šoreiz izlaida iespēju atbalsoties. Nu, kas tad mums te notiek? ar oranžiem uzplečiem, melniem gumijniekiem un lukturīti rokās pārvietojos pa stāviem, nošļūcu lejā pa zarnu un balansējot ļogos uz priekšu pa vienu no trauslākajiem asinsvadiem. Da neko, it kā kluss (tāda izbrīnīta tālbraucēja tonītī.) Un mierīgs (femme fatale čuksts trubas otrā galā). Ir tik labi, ka neviens neko nenojauš, tik mierīgi un glāstoši. Izslēdzu lukturīti un aizveru acis. Sanāk tā, ka esmu iekšā un vēlreiz iekšā- aplis aplī. Un tad, tikai tad tu vari paraudzīties, kas ir ārā. tas tā, tādās telpas un ģeometrijas projekcijās, cenšoties noķert tūkstoš gaisā palaistus efektīgus taurenīšus. PIe tam, viņi nelido taisnās bultiņās uz augšu, nē viņi, riņķo, apmet cilpiņas, pa diognāli un tad traucas atpakaļ pie avota. bet kaut kur zemapziņā tomēr ir aizķēries, ka kāds noplēš iedzeltējušā kalendāra lapiņu (atcerieties, ar tiem lielajiem cipariem pa vidu un anekdoti vai padomu vai receptīti otrā pusē, vistcamāk tualetē vai virtuvē pie sienas) un tad nāk kas jauns, cits, ļauns, jo bija tač patiesībā tik labi un ja nu nebūs, ja nu līdz ar sētnieces pirmajiem ritmiskajiem slotas švīkstiem tiks sašvīkāta arī šī tik šodienības un tagadības sajūta. Bet citreiz atkal ir tā, ka tu sagaidi rītu tik plūstoši, nē, drīzāk kāds skrien tev pa priekšu un tu atpaliec un tad tu jūties nelāgi..atpalicis un tad ar vienu vienīgu domu tu panāc skrējēju un pazūd tagadība, pazūd ceļi un ejas, pazūd laiks un gaisma vai tumsa ir tikai milzīgs zibenīgs ceļojums, kurā tu vari izvēlēties maršrutus tikai iebakstot kartē ar pirkstu aizvērtām acīm.

man ir bail no cilvēkiem, kas tik ļoti cenšas izdarīt visu savādāk. Kad sprāgst laukā rokas stiepiena sagrābšana, vai glāsts vai traumējošs acu skatiens, tiek pārgriezta elektrības padeve un tiek izdarīts pretējais. un tā vietā  parādās plastalīna smaids un neiedomājami sarežģīta grimase, tāds saviebiens, kā eļļains ūdens, nevis kā pārvarot sevi, bet nododot. bet ir arī tādi, kas dzīvo ar pastiprinājumu un šaujas kā komētas apkārt asiem vaibstiem šaudās neiedomājamā ātrumā un nepacietīgi tirinās, bakstot citus, kuslos un mierīgos starp miegu un nomodu iestrēgušos: nu davai, taču, skrienam, krītam, lecam, veram vaļā mutes un kliedzot izgriežamies uz āru, parādam oderītes un tad asiņojot triecamies viens pret otru vienreiz, otreiz, trešoreiz..tikmēr, kamēr izkrītam viens otram cauri. tad paskatamies atpakaļ- migla, klusums, aizmirstam, aši aizvelkam rāvējslēdzi, iedarbinām dzinējus, motorus un mazos propellerīšus un noklāti ar garšas kārpiņām traucamies jaunās dzīves laizīšanas slimībās.

es nevaru šito dziesmu. Tā dziesma ir es. Kā kādos trīspadsmit gados guļot zemē un kamēr vecāki nav mājās uz skaļāko. padsmit reizes pēc kārtas,  sirds kāpj pa logu ārā, un rokas ik pa brīdim saķer galvu. starp rūgtu kamolu un absolūtas laimes sajukšanu prātā.