manam sasodītajam glābējam ir klibs zirgs un viņš pats kaut kur aizdzēries krūmājā guļ. Virs viņa lidinās mušiņas, bet es te sēžu tāda skaista un smaržīga. Kāda draņķība. Man ir tik ļoti sevis žēl, ka bezmaz vai jāraud žēlas krokodīla asaras.
ar asiņainu mēli uzlaizītas sapņu driskas un saulrietu gaļa.
(kuš, kuš, mazā, čššššš nav tāda vārdiņa "nevaru", izslēdzies un močī tālāk)
P.S. nē, viņam ir aizdzēries arī zirgs

vakar Kasablankā man viens džeks gribēja sadot pa muti, jo es viņam iemetu ar cepumu (jo man likās, ka viņš man kaut kādu figņu matos iemeta, izrādijās, ka laikam tas nebija viņš, bet tāpat urla) manī mīt šodien visa pasaules garlaicība, vakar gan man zaigoja visādi brīnumaini stikliņi. šodien bēēē, vakar gan. un šovakar vispār ir bluēēōuuuvēēē, kaut viņš ātrāk paietu un es viņu laimīgi pārciestu un neciestu. neskarta. garlaicība. Laikam ir pienācis brīdis mainīties uz augšu. tādas sēcienu skaņas no manis nāk un visi cilvēki smird pēc vecuma. un zem viņu žāvētajām gaļām es jūtu bailes, man vaig tikai pierast. Viens džeks gan vakar nebaidijās. Nezinu kā viņam tas izdodās. Tūkstošiem mazu vientulības kāpuriņu mani ir izgrauzuši par sietu, man spīd cauri gaisma. Būtu forši, ja varētu picas vietā pasūtīt miegu, tagad, maksāju skaidrā naudā. Lūdzu, lūdzu, lūdzu..