Māsai mazo bērniņu šodien pieskatīju pirmo reizi. Tāds mazs divzobains plikpaurains zaķkāpostiņš, kurš ar mani palikdams divatā atvēra savu izrādās, ka ļoti plašo mutīti un sāka kliegt, izmisīgi un bezpalīdzīgi kliegt un laist pa vaigiem karstas baiļu tērcītes.. un tad manī sabruka pēdējais aizsprosts un dambis lūza brakšķēdams. Sāku nevaldāmi raudāt, sēdēju viņai pretī un laidu ārā visu, kas sakrājies, visu savu nevajadzīgi saaudzēto mizu, kopā ar skropstu tušu man pa acīm iztecēja tas ļaunais grubuļainais krabis, kas ārup-iekšupvērsti nosprostoja visu iespējamo tuvību ar pasauli un sevi. Adriana pārstāja raudāt, skatijās ar savām pogām un tad lēnā garā sāka pētīt blakusstāvošo ezi. es atkal pamazām pārcēlos pie sava vectēva kapiņa un izstāstīju viņam visu, visu. Viņš ir vienīgais, kurš ir visvairāk būdams miris. Iedomājies, vienīgais, kurš zina. Tāpēc tagad es tāda jēla un manis rakstītais ir jēls, kā ar tikko nolaistām asinīm. Bet man pohuj, jo šī te virtuālā huiņa ir tāda pati fikcija, kā vairums manas attiecības ar iedomātiem draugiem, kas patiesībā nevis DRAUDZĒJAS, bet sacenšas, apgūst, padara par savu, pakošļā un tad izspļauj, kad pirmā intensitāte zudusi. Tad mēs ar Adrianu klusējot noslēdzām vienošanos, ka es vairs nekad nenākšu pie viņas ar sociālo liekulības un valodas samocīto mētelīti, ka atstāšu viņu priekšnamā uz pakaramā pie citām lupatām. Protams, ka es nevarēju apsolīt, to tuvību, pēc kuras izslāpusi katra dzīva radība, bet lai esmu nolādēta, ja kaut reizi vēl gribēšu iemelot kaut vienu nepatiesu smaidu viņas kristāldzidrajās actiņās. Tā mēs abas klusējot spēlējāmies uz grīdas ar viņas mantiņām un sazinājāmies tikai ar skaņām, kas brīvi plūst no sirds tuneļiem. neliriski? Naivi? neinteresanti? nešizīgi? - Paldies dievam! Ir tikai divas lietas, kurās es aizmirstu par to, kas es esmu, tikai divas vienīgās- bērnības vienreizīgais izbrīns par pasauli rāpjoties kokā un redzot saules starus uz kukaiņa spārniem, bet tas ir neatgriežami, jo vien-reizīgi. Un vīrieša sirdspuksti pret manu muguru, kad es viņam čuču karotītē, klausos, kā viņš iemiegot čāpstinās un pievelk mani ciešāk klāt, kad es aizceļojot viegli noraustos.