Ja es būtu kaut kāds Harija Potere man piederētu burvju čība un pastiprinājuma kloķis. Dzidros, svētos rītos es aizlidinātu savu burvju čību pār pilsētu un cilvēkiem aizvērtos klabekļi, viņi nevarētu izrunāt nevienu pašu vārdu, visas tās pļurkšķīgās tantes nevarētu pierunāt manu rītu, spiedzīgie tīņi mēmi vārstītu savas karpu mutes un tirgū cilvēki plaši izvelbtām acīm mēmi kūļātos.Iestātos  sociāls klusums un miers. Un tad es gavilējot (protams pie sevis) pagrieztu savu pastiprinājuma kloķi un pēkšņi būtu dzirdama katra vārnas spārna vēziena švīksts, zvirbuļa kašņāšanās ap semačku čauliņu, kaķa lakšana no peļķes un tarakānu skribu skrabu pa trubām. Un tad es uzrāptos uz kāda augsta jumta, sēdētu un klausītos kā vējš joņo pa manu pasauli