Man bērnībā aizliedza ēst semačkas. Tas bija liels apkaunojums- papagaiļbarība. Tāpēc man skauž, kad māsasvīrs ar drošu roku izplēš no kāda žurnāla lapaspusi, izritina tūtiņu, satver to kreisajā rokā, labajā pusē pa rokai novieto prāvu semačku paciņu, izstiepj kājas tālu uz priekšu kā jūrnieks (man vismaz liekas, ka jūrnieki tā varētu izstiept kājas) un bezkaislīgi uzsāk šņakstināšanās maratonu. Jāpiebilst, ka vēl lielāku skaudību manī izsauc tas, cik veikli un ritmiski viņš to dara. Nevērīgi uzmesdams skatienu ievaicājas- negribi? un jau automātiski sāk rullēt arī spļaujamtūtiņu priekš manis- tā gādīgi. Bet es nevaru, ko viņam arī pasaku, kā negribu. Manī pamostas sasodīta vainas apziņa.
Manam tēvam bērnībā (viņš piedzima kara laikā) bija izteiktas problēmas ar kaklu- regulāri visādas angīnas, līdz beidzot viņam izrāva mandeles un aizliedza ēst saldējumu. Ever. Citi bērni varēja- viņš nē. Citiem bērniem drīkstēja- viņam nē. Un tāpēc manā ģimenē saldējumu dēvē par zeķūdeni.
Manam draugam ir lielas nepatikšanas un tā vietā, lai viņš ietu gulēt (kā es to parasti daru nepatikšanu gadījumā), viņš sakrāmē naktī visus savus dokumentus vienā somā un izdomā bēgt...uz Pulkvedi. Lieka runa, alkohols jau arī tiek lietots un rezultātā nākamā rītā somas jau vairs nav. Tiek risināti galvā visādi sarežģīti uzdevumi, vai somu meklēt Pulkveža slepenajā komisijas veikalā vai apsekot visus Rīgas taksometrus, bet galarezultātā tiek izlemts uzvest pantomīmas izrādi "Trīspadsmitais taksis"
(neapvainojies)