piever acis un dodies pastaigā pa atmiņu dārzu. ej lēni, glāsti iestigušo laiku, sastingušo maigumu, vējš ir lakats, kas aptinas ap tavu kailo vidukli, liec soļus uzmanīgi un pagarināti, mīli putekļu kārtiņu uz melnajām klavierēm pēcpusdienas saulē, neviena nav, neviens nenāks, neviens šeit nekad neieradīsies, tikai tu un tavi gleznie spoki, neiespējamā pasaule, nepazemots romantisms.
bet tā nav, viss sāk atdzīvoties un tu vairs neesi režisors, pār tevi izlīst mežs un taciņa un nostāk no taciņas maza meitene rižiem matiem zilās strīpainās biksēs un savā glaunākajā baltajā jaciņā. un puisis viņai uzgūlies virsū. "tikai čiekurus, tikai čiekurus" un sūnas, visapkārt ir tik daudz mēmas sūnas, kas izkārtojušās kā pēlis auklē noziegumu.
ej ārā, nekā tāda nav. ej ārā un sadedzini nošu lapas, vienīgo eksemplāru šai ķēmīgajai mūzikai. saspridzini mežu. uzlaid gaisā mazulīšus. aizvelc rāvējslēdzi priekšā maniakāli idilliskajai gaismai. savelc savī visus spēkus, sakoncentrē mugurā un atgrūdies no krasta par airi izmantojot savas rokas. par airi izmantojot sevi airējies prom.
nošu lapas bīstami mutējās. tas ir ietrēdzis laikam dzeroklī.
kā var būt kaut kas tik nedabisks kā cilvēks? kā var būt kaut kas tik apdāvināts un apdalīts kā cilvēks? tikai aiz nāves palaga sākas noslēpumi. tikai tie, kas visvairāk grib patiesībā dzīvot savā izmisumā ir redzējuši ēnu teātra nospiedumus uz dzīves naivās miesas.
vienīgā nejaušība ir cits cilvēks. dumjš vientiesīgs darbonis, neapzinīgs sava spēka turētājs. divas stiklainas zemeslodes raugās uz tevi un jautā: vai tu ēdīsi ceptas siermaizītes?"
viņš tikko ienāca tavā dārzā. un neizies no turienes nekad.
viņa došanās cept siermaizītes ir mūžīga.