pelican

tas izklausās neticami un es nemaz neceru, ka kāds man noticēs, bet ķermenis jūt, ka ar viņu notiks kas slikts. jau divas dienas manā kreisajā kājā ik pa laikam ielija tāds dīvains siltums- no augšas līdz pēdai, apstājās pie iedobes un tad pamazām izdzisa. es šo sajūtu pieķēru un pie sevis spriedelēju, cik tas tomēr jokaini, nu ka tā. tagad skatos, kā mana kāja pēc kritiena uzpampst un domāju, cik tomēr esmu duma, ka neuzticējos savas kājas intuīcijai, tāpat, kā tie šrilankieši- visi zilonīši sabēga džunglī, bet viņi tik turpināja tirgot rangutānus stupid tūristiem.
vispār es esmu nenormāli apvainojusies uz savu ķermeni, uz savu prātu, uz sevi, savu stulbumu un uz visiem planētas iedzīvotājiem. esmu apvainojusies uz to, ka netieku vaļā no apvainošanās, jo šī sajūta nemaz nav patīkama. esmu apvainojusies, ka  man nav ar ko aizbraukt uz traumām, ka man ģimene ir pazudusi, ka esmu par lepnu, lai kādam piezvanītu. esmu apvainojusies, ka neviens netraucas pie princeses stikla zirgā un ja jau visiem pohuj, tad es jau nu neiešu diedelēt uzmanību. un bļe, stulbā kāja kā tu varēji mani šitā piešņākt, man tak ir eksāmeni. tad nu esi zilgana un uzpampusi, tā tev arī vajag.