Dažādību manuprāt nevajadzētu sodīt.
man dažreiz patīk glāstīt betonus un mitras sienas, no viņiem, šķiet, plūst vairāk mīlestības kā no cilvēkiem.
nē stop, labāk uzkonstruēsim man cilvēciņu, manu princi, tākš, viņam ir viņa rokas, viņa smaids, bet viņa acu dziļums (tirpas nogāja pār..acīm uz krūtīm un apstājās pie vēdera) krūtīs maigi čuč mana tēva ieputinātā sirds. Pamodinu viņu.
man šķiet es esmu diezgan intensīva un nevarētu teikt, ka man tas nepatīk.
azartspēles, bezkrāsains kankāns. ņurr, ņurr. samainam kāršu kaviņas- ercena dāmai pīķa sirds, kreiča kalps aizrijies ar kārava plāceni.
parķa pidžammiņa garā gaitenī, zīda lentas manos- tavos matos mežģīņu slazdā iekrituši un nekad vairs neizlīduši murcās un burzās. tu aizbrauksi un es tevi mūžam gaidīšu atpakaļ savā zīžainajā šūpulī un apbrīnošu, tu esi tik lielisks, tik lielisks, gudrs un iznesīgs, lielisks, maigs un āāāāā un es izlīstu pār tevi kā silta medus mērce, sakusušas ledenītes.
kāpēc tik svarīgi ir stilot? gaidu,- visi nogurs, saburzīsies un nomirs-s-s (es negribu traucēt, bet filmu varoņi nenoveco un nemirst, ok, nevermind). un tad..kas tad būs? nekā nebūs. auksti betoni.
viss pietiek blvuē, blvuē, blvuē (kāds pievēmis ir virtuālitāti, es ļoti atvainojos)
arlabunakti mani mazie melnie kurmīši, guliet mierīgi- jūsu. sirdis. labi. pieskatīs. (ievietotas padomju sekciju vitrīnās aiz stikla, blakus Raiņa kopoto rakstu sējumiem )
un tagad atkal skaitam mantru: tu esi muļķe- muļķīte, tu esi muļķe- muļķīte, tu esi muļķe-muļķīte, tu..