pelican

pilnīgi raudu kā gribās vasaru, siltu pēcpusdienu pie ezera, kura ūdens ir biezs un gaišs, peldēties pievērtām acīm, saskrieties ar kādu zivi, ienirt brūnā tumsā starp daudz organiskām daļiņām, iznirt un tad jau kāds aiz kājas tevi velk ārā, smieties virspusē,  visa nonākt virspusē, tad noraut blakām sev  slapjumā, tad nospēlēt bērnu pakaļdzīšanos līdz parķa deķītim uz kura dzērveņu limonāde, sviestmaizes un vārītas olas, tomāti. gulšņāt un just kā ezers saulītē sakalst uz ādas, pārpeldēšanās ūdens dzērums galvā. ēnas un verandiņa, miljons sienāžu zaļās fraciņās, daba līksmo un es arī.
bet tagad viss mirst. atkal mēs tiekam piespiesti. ir rudens un tev jājūtās rudenīgi. kāpēc nevar izvēlēties vasaru, kāpēc? kāda funkcija ir cikliskumam, pirmdienām, vakariem? es nevaru paspēt just rītu, kad ir rīts, man tagad ir agrs dzidrs rīts, bet viņš rītu nesagaidīs. un vislaik tā.