pelican

Nepīpē šodien, izbāz savu purniņu un paošņā vēju. Pilsēta smaržo pēc jūras. Un  kaija.
Mēs esam pilsēta pie jūras. Padomā tikai, pāris kilometri un turpat jau viļņi paijā krastu, dažreiz pa kādai koķetai pļaukai. Viļņi stāsta, runājās un tu tepat, nemaz ne tik tālu savā betonizētajā pilī, caur kuras gaiteņiem šļūc atspirdzinoši pavedieni. Aizver acis, šis ir pludmales paplašinājums. Un ja kas, mājas ir celtas no smiltīm. Eskavatori, ceļamkrāni- apgreidoti spainīši un lāpstiņas. Matos ieķeras kluss čuksts, kura tulkojumam nav nozīmes. Pieturā plakātiņš: pazudis suns. Neuztraucies, viņš tikai izgājis pastaigāties. Lēkšo gar jūru. Aizpūstās matu bantes, skropstas, sviestmaižu papīri, pazaudēti pulksteņi un laiks. Viņi visi ir pie jūras. Un tepat jau ir priedes sastājušās rindās nedaudz stīvi šūpujas līdzi ritmam. Un pa labi viens lieliem burtiem: Солнушка я тебя люблю!