ne tikai tā. - ES IENīSTU ŠO DIENU

Pusi dienas vienu un to pašu. Vienas domas. Vieni skati pagātnē. Viņa ir mazs bumbulis. Kož kājās un sagāž visu, kam tiek klāt. Viņa bija pat pamanījusies uz virtuves galda uzrāpties... Ārā iešana... Raudas pēc istabas... Pilnīgie izmēri un lielā ēstgriba. Par lempīgumu nemaz nerunājot...Skaistas acis [lai arī nedaudz nokarājušās..], siltais purns, kas nu jau mācēja arī nekost...Milzīgās ķepas, kas spēja atstāt zilumus... Dibens un aste. Grozījās vien. Sagāza visu, lempene tāda. Bet MŪSU lempene. Ar labsirdīgo skatu, mīļo kodienu. Šausmīgo ēstgribu...
Un tagad es tiešām nesaprotu, kas bija par vainu. Tagad tiešām man ir sajūta, ka dzīve spēlē nejauku spēli. KĀPĒC?? Pussekundes jautājums... Tikai neliela daļa ceļa... Mazāks ātrums... Kas būtu viņu paglābis?
Bet tagad... Viņa sēž kādam citam uz kājas... Tur augšā. Kādam citam mīļi lūkojas acis un žļambā roku....