ne tikai tā. -

uzrakstīju pasaku kolēģei, jo viņa nezināja, ka kāds kurmjiem ir spļāvis sejā. Nu!

[15:55] līna: Reiz dzīvoja kurmis, kurš redzēja tik skaidri kā visas pasaules žirafes kopā. Dzīvoja kurmis laimīgi, dzēra mohito un gulēja pludmalēs, mežos un uz ceļiem. Skatījās, redzēja gan mašīnas, gan saulrietus. Līdz kādu dienu visas pasaules ļaunās žirafes nolēma, ka tā turpināties nevar, jo kurmis ņem un izdzer visus viņu mohito un apēd visas sliekas, kas parasti žirafēm stāstīja visus jaunumus. Jā jā. Un tad viņas nolēma, ka kurmim jābūt aklam kā mīlestībai, viņas ilgi prātoja, kādā veidā to panākt, tā, lai neviens nepamana. Domāja ilgi, domāja gari, gandrīz tik gari, kā pašu kakli. Un izdomāja. Viņas ņēma un sāka spļaut kurmim sejā, tas viss no augšas lidoja tik ilgi, ka uzņēma dikti lielu ātrumu un trāpīja kurmim dikti sāpīgi sejā. Kurmis bijās, kurmis vairījās, nespēja saskatīt, kas ir vainīgs, jo žirafes bija tik augstu un tik tālu, un tik dikti jau nu gudras. tā kurmis ņēma un ielīda zemē, kur žirafju spļāvieni viņu vairs nevarēja aizsniegt, taču no lielā trieciena ar kādu tie spļāvieni viņam nāca sejā, viņš bija palicis akls. Gandrīz tik akls kā gailis, kad tas iebāzis galvu tukšā konservu bundžā. Mh. Tā žirafes tagad arvien laimīgas sūc savus mohito siltajās zemēs, bet kurmis dzīvo zem zemes un tusē ar sliekām.