ne tikai tā. - November 12th, 2010

Nov. 12th, 2010 11:25 am māsa.

Ja jau esmu sākusi stāstīt par savas ģimenes locekļiem (pirmais bija māsas dēls – lieliskais Krišjānis), tad varētu turpināt ar pašu māsu, kurai vakar bija dzimšanas diena. (Jā, tieši tādēļ visā Latvijā tiek izkārti karogi, iedegtas svecītes un vispār. Lāčplēsis ir sekundārs. Bet diena nomākusies.) Mana māsa ir MANA MĀSA, un tas jau it kā varētu visu izteikt, taču nav jau arī gluži tā kā izklausās. Mēs ar māsu esam ļoti atšķirīgas, lai arī jau kopš bērna kājas man visi cenšas ieskaidrot pretējo (labi, ne gluži visi, bet daudzi). Līna un Zanda. Zandalīna, kā kāds bērnībā mūs mēdza dēvēt, pilnīgi dažādas. Zandai jau bērnībā ļoti garšoja saldumi, man arī, bet ne tik ļoti, es, piemēram, konfektes pataupīju arī vecākiem, Zanda apēda savējās un beigās vēl pacienājās no manām sataupītajām. Bet nebija jau tik traki ar to viņas ļaunumu, ja to tā vispār var nosaukt, bieži vien viņa cieta no maniem nedarbiem, kā arī pavadīja mani mājās no diskotēkām, kad man vēl no tām bija jāatgriežas krietni agrāk kā viņai. Bērnībā bija daudz dažādu lietu, vietu un notikumu, taču tas jau atkal būtu cits stāsts, manuprāt, par to pat varētu grāmatu sarakstīt, kā mēs vedām malku, kā Zanda iejūdza suni (ak, Džerom...) pie ragavām un palaida pa kupenām skriet, kā mēs vedām pastaigā suni bez suņa un kā vēl daudz kas cits... Tagad ir tagad un jāskatās patiesībai acīs – Zandai jau ir māja, bēbītis un lielisks vīrs. Tāds kā ģimenes cilvēks. Labs ģimenes cilvēks, bet man, redz, līdz tam vēl labs gabaliņš dzīves ejams. Tagad tās atšķirības ir tādas citādas, nekā agrāk, lai arī ir lietas, kas nemainās, piemēram, māsai arvien nav tik lokaini mati kā man, lai arī tieši matu dēļ mūs bieži jauc (dīvainā tauta!), māsai arvien daudz vairāk iet pie sirds un vēdera saldumi kā man, kā arī viņa aizvien ir daudz saprātīgāka un piezemētāka kā es, tā teikt – gudrais un loģiskais gals mūsu savienībā. Bet ir arī tik daudz līdzību, ka aprakties tajās visās varētu, bet kurš gan skaita. Zanda vispār ir tāda lieliska radība, kas ļoti mīl savus tuvos cilvēkus un ir gatava par tiem gan krist gan celties. Viņai ir neliela nosliece uz iepirkšanos, man vislabāk iespiedies prātā viņas teikums par jauno jaciņu „es taču to vienkārši nevarēju nenopirkt!”, nu ja, Zandai parasti kāds sit pa pirkstiem, kad viņa kaut ko nenopērk. Māsai, atšķirībā no manis, patīk gatavot ēst, un viņai tas arī padodas, vistiņas, zupas, cepeši, kūkas, saldie un dažādas citas vēdera vēlmītes..., kamēr es protu izcept olu un ar to ļoti lepojos! Māsai dikti patīk karuļi un knabuļi, pilna māja dažādu skaistu krāmiņu, ko var iekabināt ausīs, uzkarināt kaklā vai aplikt ap rociņām, tik jauki, ka pilnīgi gribas kādu daļiņu no tā visa sev. Ā, nedrīkst piemirst kosmētikas kalnus, kas atrodas viņas milzu rōzā kosmētikas makā. Es nevienam citam neesmu redzējusi tik lielu kosmētikas maku, kurš tiešām būtu pilns! Tur ir viss, ko sirds kāro, un māsa arī to visu prot likt lietā, atkal atšķirībā no manis, es protu uzvilt melnu svītru, uzlikt vienas acu ēnas un uzklāt skropstu tušu, bet arī ar to es lepojos, lai arī dažreiz skauž (tā pozitīvā skaudība), ka viņai viss sanāk tik skaisti. Bet labums ir – lielos svētkos, vai arī, kad vienkārši ir kāre, tad ir pie kā vērsties pēc palīdzības, un man jau šķiet, ka viņai patīk.. Par ēdieniem runājot piemirsu pateikt, ka viņai ĻOTI negaršo, un tas ir tā, ka tiešām un galīgi negaršo, sēnes. Nevienas, nevienā veidā, ne ceptas, ne svaigas, ne vārītas, ne sālītas, pat marinētie šampinjoni ne. Bet ne jau sēnēs ir tā sāls, sāls ir pašā māsā, tajā cik skaisti viņa izskatās, cik gaumīgi ģērbjas, cik viņai pilns skapis ar dažādām feinām drēbītēm, cik viņai lielisks bērns un vīrs, cik viņa prot gudrus padomus dot, kā viņa prot uzklausīt, kā viņa saprot, cik labi gatavo, kā viņa prot gatavot lozītes [], cik viņai forši draugi, kādas idejas rodas un visam pāri ir tas, ka viņa ir MANA MĀSA.
Kaspars teica, ka mēs esot līdzīgas, kad darām muļķības, un tā jau ir ar tām māsām – tik līdzīgas, tomēr ļoti atšķirīgas. Un tāpēc jau arī es viņu tik ļoti mīlu, jo būtu grūti mīlēt kādu tieši tādu pašu kā es.