ne tikai tā.

kopš pirms pāris gadiem man nokārās ciba un nevaru vairs paiet uz "iepriekšējo lapu" draugu listē, līdz ar ko redzu tikai pašus svaigākos ierakstus, jūtos apdalīta un vairs nelasu cibu.
arī nerakstu cibu.
es vairs neesmu ciba.

Un tas ir skumji.

pavisam forši, ka mājas saimnieks sačakarēja apkures sistēmu un siltā ūdens padevi tieši, kad sākās aukstās dienas.
ļoti patīk mazgāties ledainā ūdenī, kā arī nepārtraukti salt, jo māja pārvēršas ledusskapī.
šorīt sildījos ar fēnu.
laimīgs cilvēks esmu, laimīgs.

vasara pagājusi.
emocionālā ziņā tā īsti nemaz neiesākusies.

ar to tinderi ir tā.
izmēģini, jo tā jādara, esi taču diezgan izmisusi un esi taču saklausījusies visādus pozitīvos stāstus, nepārtraukti aizvadi vakarus kompānijās, kur puse no klātesošajiem satikušies aplikācijā - daži jau precēti, daži tūdaļ pirks kopīgus īpašumus, daži vienkārši bauda.
bet tu tur iemeties tāda, pilna azarta, bet viss, kas pēc laiciņa paliek pāri - kauns un pašnovērtējuma zudums.
šķita, ka neiespējami, bet kļuvusi pat vēl vientuļāka.
pat prieku rosošu "match" dabūt nevar.


varbūt es tiešām esmu tik.
samierinies un izdzēs.

nekāpšu jau tajā pašā grāvī
tikai tāpēc, ka gribas just.

Tie labie vārdi “ja es nebūtu precēts (vai aizņemts), es Tevi nedomājot grābtu ciet” nepalīdz ne kripatas, ja kas. Pretēji.

un pienāk viens brīdis, kad sāc pārdomāt, kādu attieksmi pret sevi esi gatavs tolerēt.

Sākšu ar Operu.
Man dzīvē ir ļoti paveicies, ka vecāki izaudzinājuši par cilvēku, kam kultūra un māksla ir augstā godā. Vēl vairāk man ir paveicies, jo tā nav jābauda vienai, bet draugi arī kā reiz trāpījušies tādi paši kultūras gurmāni kā es. Labi, taisnības labad jāsaka, ka ne nu es kāds eksperts, ne nu kas, bet laiku pa laikam savu dvēseli atveldzēt kādā mākslinieciski izskaistinātā pasākumā tomēr labpatīk. Šajā reizē bija izgājiens ar Māru un Elīzu. Tieši nesen prātoju par to lielisko, kopistisko brīvdienu, kas pirms laba laika mums bija, kurā nodeldējām pāris izstāžu zāļu grīdas, pasēdējām mīlīgās pasēstuvēs, kā arī vakara izskaņā izlakām kādu duci dažnedažādu aliņu. Šoreiz mūsu izgājiens diemžēl (vai par laimi) aprobežojās tikai ar vakara izklaidēm, lai arī man it kā bija brīvdiena, bet Elīzai šobrīd brīvdienas ir dienu pēc dienas, lielā notikuma gaidās ieriktējoties jaunajā mājoklī.
Prieks redzēt Operas namā tik daudz jauniešu. Kaut kā diezgan bieži sagadās, ka esmu izrādēs, uzvedumos, koncertos, kur lielumu skatītāju pulka sastāda krietna gada gājuma ļaužu. Jāpiebilst, ka izvēlētā izrāde gan šoreiz maketn' atbilda jauniešu auditorijai - Karmena. Vecās skaņās, jaunā paskatā šī klasika diezgan veiksmīgi uzrunāja gan mani, gan manas sabiedrotās, ko nevarētu teikt par to ļautiņu sauju, kas, krievvalodīgi apspriežot jaunākās ziņas, uz neatgriešanos aizdevās prom vienā vai otrā strapbrīdī. Jāpiekrīt gan Elīzai, kura norādīja uz jokainībām peronāžus atveidojošo tēlu izvēlēs, bet tāda nu reiz ir operas specifika - lomas sadala ne pēc ģīmja un līdzības, bet gan pēc balss un vokālajām dotībām. Lielos vilcienos jau viss kārtībā, bet pāris amizantu salikumu gan uz saktuves pagadījās, kā piemēram ieapaļās un ne pārāk nu vairs jaunās Ilonas Bageles atveidotā draiskā skuķe, kas dienas vada ielu bandas paspārnē, kā arī sižeta līnijā tik iekārojami un iznesīgi attēlotais vīrišķis spiests savu diezgan brango punci slēpt ādas jakā. Nedaudz sasaucās ar pārdomām, kādas manī burbuļoja pēc Liepājas Pūt Vējiņi noskatīšanās, kad visa mana pārliecība, ka Uldis ir latviešu daiļrades gandrīz vai grandiozākais vīrieškārtas tēls iekārojamības ziņā, sabruka kā smilšu pilis mirklī, kad uz skatuves, ausgti paceltu galvu, izslīdēja nu jau krietni sadugušais un puzu uzaudzējušais Pujāts. Visu cieņu, visu cieņu viņam kā aktierim un cilvēkam, bet, piedodiet, man tomēr ir savs subjektīvais viedoklis par to, kādam jābūt vecim, lai tas būtu visu to neskaitāmo sieviešu uzmanības vērts. Lēkt upē šitā dēļ? Nu, atvaino, Baibiņ...
Ko nu par vecām klapatām, nospēlēja taču jau izsenis pēdējo izrādi augstāk minētie aktieri, jāatgriežas pie Karmenas vakara manā dzīvē. Jāsaka, ka šis tiešām ir diezgan veiksmīgs gadījums mūsdienīgai klasikas interpretācijai, līdz ar ko ceru, ka jauniešu skolotāji, vecāki vai radi pratīsies un vedīs savus audzināmos iepazīties ar Operas namu, tajā pat laikā papriecējot acis ar mūsdienīgām dejām un tēmām, kamēr ausis priecē kvalitatīva un ļoti skaista mūzika. Nākamajā dienā man nācās secināt, ka esam nu tajā vecumā ieslīdējušas, ka, noskatoties kādu labu izrādi, visu vakaru par to vien runājam. Agrāk bija - jā, forši, bet kur mans aliņš? Tagad bija - jā, forši, kur mans aliņš, kā jūs uztvērāt konkrēto ainu? Protama lieta, ka savu piešprici mūsu kulturālajām sarunām piešāva tas, ka pēc izrādes vakaru aizvadījām mūziķu kompānijā, kur daļa no tiem tieši vai netieši saistīta ar konkrēto gabalu. Bija ļoti tīkams vakars! Arī pēc izrādes, kad līdz nakts vidum pie alus kausa tik tiešām apspriedām dažnedažādas izrades, uzvedumus un pieredzes.
Viens liels mīnuss šim kultūras un sarunu piesātinātajam vakaram gan bija - Operā nevar iegādāties saldējuma kokteili. Nolaidība!
Nākamajā vakrarā bija jāpucē tupeles uz Spēlmaņu nakts ceremoniju klātienē, parīt jādodas raudzīt Dailes teātrī kāda tur lauva, pēc nedēļas jānododas bērnišķīgām izpriecām Sudraba slidu paskatā, bet vēl pēc nedēļas... arī kaut kas, kurš gan vairs zina, kas. Tā mēs dzīvojam, tāmēs svinam. Vīra nav, bet kulturāli nosēdēts dibens gan!

Kosmoss man patīk draugos. Ne mīļākajos.

Dienas ir saplūdušas. Izstiepušās tās laiskojas karstajā saulē.
Līdz šodienai, kad pienaca paziņojums par tuvojošos lidojumu.
Grieķu milzīgo ģimeņu biznesi ir kas apbrīnojams, vakar Vaļa stāstīja par savu dzīvi - ģimenes restorānā joņo no diviem dienā līdz trijiem, četriem naktī, bet no rīta ceļas, lai rūpētos par mazbērniem, kamēr meitas rosās restorānā. Un tad notiek maiņa. Mazbērniem. Viņa - tāda maza, jauneklīga dāma, gariem, melniem matiem, mesamakslotu laipnību, neizmērojamu prieku saņemt katru no nebeidzamajiem viesiem kā vienīgo. Nekad nespētu noteikt, cik viņai gadu. Un arī nekad nejautātu. Vaļas vīramāte, sieviete ļoti cienījamos gados, ik rītu piecos no rīta iesāk dienu, lai gatavotu visus bezgala gardos ēdienus.. Bez brīvdienām. Lūk, cikvēki, kas nekurn.
Sāļa, zila jūra, netiekšanās pēc perfekcijas, bet sava veida tās sasniegšana vienkāršības veidolā. Tāda, lūk, Grieķijas sala.

reizēm gribētos būt jūrai.
neatkarīgi no cilvēkiem, lietām, ārējiem apstākļiem turpināt rimti skaloties.
bet realitātē, redz, pat rāmākajās jūrās saceļas vētras.

pārkāpt robežas, lai saprastu, ka esi dzīvs.

pirms gadiem es noteikti būtu teikusi - skābu kāpostu zupu vāra tikai pieaugušie.
tante manā vecumā, ja.

āgenskalns ir burvīgs. ar ziemas suņu kakām piepildīts, tas sevī slēpj ārkārtīgi daudz pārsteidzošu brīnumu. liektas un taisnas līnijas, tornīši, vārtiņi, sētiņas, visās varavīksnes krāsās izkrāsoti un sūnaini jumti sedz dažnedažādākās ēkas, starp jaunbūvēm ieslēpušies grausti, mazas mājiņas, kas ietērpušās mīksto mantiņu kažokos, dzelteni logi, plastmasas glāzīšu sniegavīri, peļķu peļķes un nebeidzams prieks. pa vidu visam virpulim cilvēki, kuri visi kā viens vēlas parunāt ar vai par manu suni. kamēr suns nedaudz satraukti centās iedraudzēties ar taksi (suns) uz riteņiem, es iekāpu kakā, bet tas nekas, jo tā bija āgenskalna kaka! fantastiski.

nu i nafig.

kopš man ir suns, vienmēr biju mazliet samulsusi, kādēļ uz zemes mētājas tik daudz maizes, kuru sunim, protams, par visām varītēm jāapēd. visur.
šorīt redzeju vecu onkulīti, kurš, lēni virzoties pa ielu, uz zemes kaisīja baltmaizi. ne putnu, ne kaķu, ne suņu tuvumā nebija.
dzīves mistērijas.

ļoti dziļa vilšanās, kad tikai katru (labi ja) septīto sāļo (pēc savas dziļākās būtības visnotaļ saldo) salmiņu papildina kāds drusciņš sāls.

kad nezini, ko iesākt ar savu dzīvi, novirzi domāšanu uz ēdienu.
visu dienu apceru, ko un kā gatavošu vakariņām, vismaz kaut kas, uz ko tiekties.

tā sajūta, kad tāpat vecāku mājās vienmēr gribas saaicināt draugus, jo "vecāki nav mājās", lai arī patiesībā tev jau sen ir pašam savas mājas, kurās draugus vari aicināt no rīta līdz vakaram septiņas dienas nedēļā.

nevarētu es būt jūrnieka sieva. nevarētu.