| peepshow (3.nodaļa) |
|
Tevī pamostas naids. Tu skaudību bieži dēvē par naidu, jo tu ienīsti tos, kuriem ir tas kā nav tev. Tu reizēm esi sacijis, ka citus neapskaud, minot vis muļķīgākos un nepatiesākos argumentus.
Toreiz, kad tu vēl biji vecumā tā ap tiem agrīnajiem pusaudža gadiem, gadiem, kuros cilvēki izdara pašnāvības dēļ muļķīgākiem iemesliem, dažkārt pat bez īpaša iemesla, nekā vēlākajos gados, gados, kurus mēdz par jaunību dēvēt, jā tie nu ir tie, kas nāk pēc pusaudža gadiem.. jā, toreiz tevi nomāca viena doma. Jā.. Vai cilvēks spēj būt par jaunu, lai mīlētu. Tu uzskatiji, ka nē, jo tavā klasē mācijās viena meitene, kuru tu mīlēji. Jā, tev, protams, šķita, ka tā nu lūk ir tā tava pirmā mīlestība. Mīlestība, kura esot lemta neveiksmei, jo pirmā taču. Tikai pēc diezgan daudziem gadiem, kad biji paspējis viņu jau vismaz trīsreiz aizmirst un atcerēties, tu saprati, ka tā nekāda mīlestība vis nav bijusi. Kaut kā jocīgi sanāk, - tu domāji, - viedoklim, ka cilvēks spēj būt par jaunu, lai mīlētu, cilvēks nepiekrīt tieši tad, kad viņš tiešām ir šajā vecumā, vecumā, kurā cilvēks ir par jaunu, lai mīlētu..
***
Kādreiz tu pat apjaust nevarēji kā cilvēki viens otru spēj atrast un tieši viens otrā iemīlēties, tikai vēlāk kad tev tika ļauts ielūkoties cilvēka psiholoģijā, anatomijā, tikai tad, kad tu pamazām sāki izprast sociālos procesus, tikai tad tu kļūdaini pieņēmi, ka to saproti, bet tolaik bija jau par vēlu, jo tu jau biji samierinājies ar to, ka nekad nevienu nemīlēsi un neviens nemīlēs tevi.
Toreiz tavs kauns tevi izglāba, jo tu domāji, ka tai klases meitenei vajag vienkārši pieiet klāt un atzīties mīlestībā. Jā, tā vienkārši, izmantojot tos nodrāztos trīs vārdus un tad gaidīt un cerēt, ka šis cilvēks slepus būs mīlējis arī tevi. Kādreiz tu domāji, ka abpusēja mīlestība veidojas, kad divas vienpusējas mīlestības savienojas. Ne sūda tā nav - tā tu vēlāk saviem paziņām, kurus ar lepnumu dēvēji par saviem draugiem, sacīji.
***
Bet ko nu par mīlestību, šis stāsts, protams, nebūs par to. Jo galvenajam un vienīgajam varonim šķiet, ka runāt par mīlestību ir banāli. Jā, sacīsiet, ka viss šis stāsts ir banāls. Nu ja. Bet šo stāstu jau neraksta galvenais un vienīgais varonis. Tur tā sāls.
***
Vai jūs esat kādreiz izsekojuši savas erotiskās fantāzijas attīstībai? Droši vien ka nē. Pārāk grūti un sarežģīti jeb vienkārši sakot, atmiņa srādā mazliet savādāk. Nu jā. Esat kādreiz papētijuši to, kā strādā jūsu erotiskā fantāzija. Arī droši vien nē. Interesanti, visādā ziņā. Sevi pētīt vispār esot baisi interesanti. Nezinu, būs jāpemēģina.
***
Viņam bija viena problēma, viņš nespēja uz savu ķermeni paskatīties tā no malas, pat spogulī skatoties viņš neredzēja cilvēku, bet sevi. Nemācēšu jums to tagad tā izskaidrot, bet jā. Viņam bija kauns no sava kailuma. Nē, nepārprotiet, protams, ka viņam bija kauns būt kailam citu priekšā, protams, bet īsti ērti viņš nejutās arī savā priekšā. Kaut kāda dīvaina vainas apziņa viņu nomocija. Viņš cerēja, ka pašapmierināšanās palīdzēs viņam izprast viņa ķermeni, jo pusaudžu žurnālos tajās problēmu lapās tā stāvēja rakstīts.
(Tiklīdz dzirdu vai pats neapzināti lietoju "jo tā ir rakstīts", vai arī "jo tā stāv rakstīts", vienmēr prātā nāk "maktub", nekādā gadījumā nelasiet Paulu Koelju, jo tās grāmatas rada tikai problēmas, jums un citiem arī.)
Esam atmetuši tūkstoš deviņi simti trīsdesmit pirmo un pārcēluši visu šo farsu uz mūsdienām, jo ne sūda es par tiem laikiem nezinu. Nav ko grāpstīties - kaut kā tā kāds man sacija, kad bērnībā runāju muļķības par vēsturi..
Turpinājums, kā vienmēr, sekos... |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
