| |
|
Sen neko neesmu jums stāstijis.
Ja līdzās ik dienas ir cilvēks, kuram pastāstīt katru domu, kura ir citiem pastāstāma. Ja beidzot esmu nopietni nolēmis rakstīt papīra dienasgrāmatu (Nopirku smuko sarkano Moleskine piezīmju grāmatiņu, tā teikt, lai iedvesmotu mani rakstīt) un pagaidām arī savu apņemšanos īstenoju (jau 13 dienas). Tad līdz Cibai neviena rindiņa tā arī nenonāk.
Virtuālā dzīve, tā teikt, ir beigusies.
Jā, varbūt ir daži šeit no jums, kurus reāli nesatieku, bet varbūt kādreiz kaut ko varētu jums pavēstīt, bet tas nav tik nozīmīgi.
____ _ _____ _ __ ___ _____ ___ ________ ___ ____
Dzīve vispār jau kādu laiku ir citādāka nekā tā bijusi pirms tam. Atceros, kā pagājušā gada kurā tur oktobrī vienā piezīmju blociņā, kurā biju nolēmis rakstīt dienargrāmatu, ierakstiju - "atvadas no pārāk publiskas virtuālās dzīves". Jocīga sajūta apjaust, ka atvadas jau krietnu laiku ir notikušas. |
|
|
