| |
|
|
Mani biedē tas, ka man no rītiem, izejot no mājas, sāk kļūt svarīgi, lai es labajā ausī liktu austiņu ar "R" burtiņu virsū. Citādi nevar. Liekas, ka kritīs ārā vai arī spiedīs ausi. Jocīgi. Tikai manas iedomas, protams. |
|
|
| |
|
|
Šobrīd vēlētos, lai tā būtu miesa, kuru kā ar žiletēm griežot, sāpinu. |
|
|
| |
|
|
Un šis tad ir lūk tas brīdis, kad ir tā gandrīz nepārvaramā vēlme izdzēsties no šejienes, arī no oranžā portāla gribas izdzēsties. Pazust no virtualitātes. Nogalināt savu virtuālo "es". Arī īstenībā no visiem šajā brīdī ir vēlme pazust. Varbūt vienīgi ir drusciņ tā vēlme palikt neredzamam vērotājam. Šobrīd jau nav diži savādāk. Šobrīd tikai es esmu redzams. |
|
|
| |
|
Pārāk bieži jūtos kā teātrī, sēžot uz tām necilajām kāpnītēm, kuras savieno zāli ar skatuvi. Visos teātros tādas jau nav. Tajos nesēžu. Bet tajos, kur ir, tajos sēžu un mani velk, mugurai atsitoties pret vienu, pēc tam pret otro pakāpienu, trešo un ceturto, arī piekto, velk līdz esmu tur augšā. droši vien esmu aizķēries kaut kur, aizķēries aiz paša vilcēja, jo vilcējs pat nemana, ka ir kādu uzvilcis, nemana, ka lieks smagums, pārāk viegls esmu.
Šajā brīdī vajadzētu būt modinātājam, bet nav. Nu neviens no īstenības nespēs mani pamodināt. |
|
|
