| |
|
Ir vienkārši tādi brīži, kad saproti ap ko tad tā pasaule, tā tava dzīve patiesībā griežas apkārt.
Tu pēkšņi vairs nejūties apmaldijies, nonāc līdz savai visdziļākajai būtībai un vēlies nekad vairs neuzpeldēt virspusē.
Tu sajūties vientuļš un redzi, ka neviens no apkārt esošajiem ne tuvu nav nonācis līdz tādam apziņas stāvoklim.
Es izgāju agri jo agri no mājas svētdienas rītā un pāris minūtes nevienu cilvēku neredzēju, nevienas mašīnas, arī nevienu dzīvnieku, vispār nevienu. Pēkšņi iedomājos kā būtu, ja tā arī paliktu. Iedomājos, ka sākumā būtu jauki un pat mazliet jautri, bet pēc kāda laika tas apniktu. Būtu bail noslīkt patiesībā, jo tādos brīžos tā atklājas.
Es varu iedomāties kā ir aiziet tuksnesī. Sevis un pasaules meklējumos. Tas būtu patiesi. |
|
|
