| starp debesīm un zemi |
|
|
es jau, protams, saprotu, ka sapņos cilvēki dara visādas muļķības, lietas, par kurām no rīta jākaunās, lietas, par kurām jānosarkst, bet pāvestam kaut kādā ēdnīcas rindā priekšā līst gan nevajadzētu, pat sapņos ne. un tu jau, protams, arī tam eņģelim būtu pielīdis priekšā, ja vien nebūtu to viņa masīvo spārnu, ne pa labi, ne kreisi viņam garām neaizlīst. tu, protams, pārsteigumā ieplet savas aizvērtās acis, kad ieraugi, ka ēdienu vietā kas spilgtas gaismas lodēm līdzīgs un, kad saproti, ka tev vienīgajam tā ir melna uz šķīvja uzlikta, tu pamosties.. |
|
|
