3: iekš kādas vientuļas sirds. |
|
Tas ir tā, tu skaiti sarkanās lampiņas krustojumos, bet tikai tās, kuras tevi aptur, liek apstāties, aizkavē no traukšanās prom, pirms tās iedegas tu esi nolēmis pamest visu, atsacīties no tā mazumiņa, kas tev ir, no tā mazumiņa, kas tevi piesaista šai te konkrētajai vietai, tava sirds jau sen aizbraukusi, nonākusi galā un gaida, kad piegādās tevi, viņas bagāžu, grūti tur viņai tā bez mantām dzīvot, tikai ar sapņiem un cerībām, cerībām kādu dienu ieraudzīt arī tevi, bet tu nenāc, tu apstājies kārtējā krustojumā, jo atkal sarkanā lampiņa iedegusies un stāvot domā, šis mirklis tieši tik garš, lai pietiktu laika sev iestāstīt, ka vieglāk, varbūt pat labāk, būtu nekur nedoties un palikt, un tā līdz nākamajam krustojumam un tā tu skaiti un tā tev tas skaits nojūk, jāskaita atkal no sākuma un tu skaiti, tu vienmēr skaiti, tas varētu būt apmēram tā, bet varbūt es tomēr kļūdos, varbūt viss ir citādi? |
|
|
Comments: |
Var ietērpties sarkanā un būt sarkanajai gaismai kādam... | |