Tikai mājās mēs varam ērti iekārtoties gultā un skatīties jebkuru filmu un pēc vajadzības uzslēgt pauzi un attapties,padomāt vai darīt kādu citu lietu,pēc brīža atgriežoties ar kafijas vai tējas krūzi un maizītēm un netraucēti lūkoties tālāk tajā Pasaulē,ko izdomājis,pārdzīvojis ,izjutis kāds cits,kas uz laiku atslābina no savas realitātes.Jūtos ieguvusi daudz tb man pieder uz laiku daudzas dimensijas vai es atrodos daudzās citās vietās,kas aprakstītas katras filmas stāstā un tāpat kā sapnī ir iespēja atgriezties jeb pamosties.No kādas arī ne tik drīz ,jo liek pārdomāt līdzšinējo pieredzi,mācīties ko no jauna savu uztveri varbūt mainīt un pat izdarīt dzīvē svarīgus atklājumus..kaut vai tādus...kāds domā tieši tāpat kā es,kādam ir gadījies tāpat kā man un kāds vēlās to,ko es un galvenais-ir tikpat dīvaini un dīvaināki par mani... :))

Tā īsumā gribējās apdomāt un padalīties ar atklāsmi.

Secinājums-man patīk mājas atmosfērā vērot citu dzīvi vai paskatīties uz savu no malas :)dievinu KīīīīNOO

..mēs tik ātri gribam izstāstīt savu "stāstu",ka pat nepamanam-otram ir savs stāstāmais...un tas atkārtojās...otrs jau zin-ir jāklusē,jo netiks pat pajautāts,tie burvju vārdiņi:"un Tev?"...un brīžiem mums tās bremzes neieslēdzās...mēs domājam simt citu domu,otrs varbūt vēl tikai apdomā Tavu jautājumu,ko uzdevi nedēļu atpakaļ?! padomā! tā taču var būt...un vēl..iespējams Tev pietrūkst pacietības vienkārši būt līdzās un uzklausīt otru,kaut viņš savu sakāmo pateiks tik pēc stundas. man bija reiz tā-draudzene pateica,ka es neklausoties viņā...,bet tā nebija taisnība...es vienkārši nespēju vairs IEklausīties...man bij nepieciešams laiks ,lai pārdomātu visu un izteiktu savu viedokli...

kad ķermenis nebūs vairs tāds kā jaunībā..kad tas nepievilks Tavu partneri,tad..iespējams uz mūžiem Tu paliksi viena.nē,izņēmums varētu būt mīlestība kādu to rāda filmās.bet dzīvē?kas mani vairs gribēs?!..es patiesi par to esmu domājusi..un..man pofig :D es pusmūžu esmu tāda bijusi.

kad kropļojam sevi,lai pievērstu citu uzmanību-pīpēšana,iedzeršana,ķermeņa graizīšana vai dedzināšana(tā ir pusaudžu slimība un to es tikai tagad sapratu,ka to dara,lai pievērstu uzmanību)mēs pilnīgi noteikti nedomājam kā būs tad,kad briedums kaulos...jā,tad visas vainas Tu jūtīsi dubultīgi-es neizdomāju,
man tā stāstīja ārsts un to jau jūtu pamazām pati.

Man ir sava istaba,mīļais matracis,par ko sapņoju un miers visapkārt no trokšņiem un cilvēku rosības,kašķēšanās utt.Domāju tikai...tas viss bija sapnis kādreiz.Ko man vajadzētu vēlēties šobrīd?Man gribas saldējumu :D..Ir slikti bezmērķīgi vārtīties pa gultu,iet pa aleju,kur liekas drūmas kritušās lapas un un nejust smaidu sevī..Dažbrīd,kad visa ir gana Tu atskārsti,ka gribas vairāk to,ko nevari iegūt līdz galam.Nav lieta tajā,ka negribētos...gribētos pat ļoti-attiecības ar cilvēku,ar labāko draugu,bet parasti nepietiekami ilgi iepazinusi šķiros ar sāpi sirdī un nezinu kur ir tā vaina.Zinu tikai to,ka sāp ļoti.Un te nu vakar man vienkārši pateica:"Nu un kas,ka viņa nezvana?es arī nezvanu.."Tas bija viens mirklis,kad metu malā domas un atkal uzgriezu zināmo numuru...Divus mēnēšus cerēju uz jebkādu ziņu...tēloju vienaldzīgo.Tomēr zvanīju par lietu.Mazliet prieka dzirdēju balsī un sajutos tik brīva dzirdēt atkal to-staroju kā muļķīts. Man nav domas iekarot no jauna-es jau sen kā metu cerību pie malas,jo dzirdēju skaidri gaiši to,ka neesmu tā izredzētā..ar to pietiek,lai rīkotos prātīgi.Vienkārši urbjos pagātnē un izdzīvoju vienmuļo tagadni bez cilvēka,kas iededza manā sirdī liesmu.Žēl tikai nedaudz,ka tā izkūpēja kā nebijusi.