Enemy at the Gates / Divkauja (2001) Vakar noskatījos un lai gan kara tēma man ne sevišķi, filma bija jauka. Kā parasti karš+mīlestība+(gandrīz nekāda, nesaprotama) nodevība. Filma vēstī par Sarkanās armijas uzvaru pār trešo reihu. Un par izšķirošo cīņu Staļiningradā. Sarkanajai armijai trūkst ieroču un cilvēku, tie nogalina paši savējos, ja tie cenšas bēgt vai neizpilda pavēles. Un tā tālāk. Kāds jauns kara žurnālists padara par varoni krievu Vasīliju, kurš visu mūžu medījis vilkus. Viņš tiek kultivēts kā nacionālais simbols un neievainojamais. Kara gaitā sāk arvien izteiktāk parādīties fakts, ka Vasīlijs nedrīkst mirt, jo tad zudīs iedvesmas avots, cīņas gars, un Krievija zaudēs. Tomēr arī vācieši nesnauž. Nomanījuši, ka viens pēc otra zūd viņu ģenerāļi - tiek nošauti. Viņi atrod līdzvērtīgu pretinieku Vasīlijam. Lai nu ko, bet Džūdu Lovu ar vārdu Vasīlijs, pie tam par krievu es nebūtu iedomājusies nekad. Bet filma ir jauka. Un teiksim gribas just līdz un pārdzīvot. To kā Vasīlijs pazaudē savu identitāti, jo viņa draugs avīzēs ir padarījis viņu par leģendu. Beigās viņa mīļoto sievieti nošauj (vai uzspridzina), bet ir skaidrs, ka paliks dzīva, tas tāds mīnuss. 4/5
Tags: Filma skatīta kopā ar Kristapu
|