Pirms kāda laika ar Tomu staigājām pa Rimi, tur es ieraudzīju kādu puisi, kurš man ir draugos, domāju, ka viņš jau droši vien mani neatceras, bet, kad mani ieraudzīja, viņš sparīgi pamāja. Es pamāju pretim, un, protams, Toms pajautāja, kas viņš ir un kā viņu pazīstu. Tā nu sāku stāstīt. 

Pirms diviem gadiem, kad biju atgriezusies no Dānijas, man bija jānokārto visa semestra priekšmeti Latvijā, negribēju ņemt sesijas pagarinājumu, jo gribēju pretendēt uz stipendiju (pirmais gads, kad atzīmēm bija priekšroka pār statusu), tāpēc cītīgi mācījos, cītīgi rakstīju špikerus un tā tālāk. 

Pēdējo eksāmenu kārtoju 4. jūlijā, bija gan paredzēts ātrāk, bet aizgāju un paglaimoju pasniedzējam, ka tomēr šo un šo tēmu bez viņa lekcijām pati iemācīties nevaru, vai viņš nevarētu mani pakonsultēt un es rakstītu citu dienu. Pasniedzējam bija pārlaimība, jo, protams, ka es pati neko nevaru iemācīties, un tā nu viņš man lasīja lekcijas, kamēr es izlikos, ka pierakstu visu. 

Sarunājām, ka pēc dažām dienām likšu eksāmenu. Pamācos, sagatavoju špikerus un 4.jūlijā dodos uz eksāmenu. Man priekšā ir puisi, kuru es nekad neesmu redzējusi, mums divatā jāraksta eksāmens pasniedzēja kabinetā, kamēr pasniedzējs labo programmu vai kaut ko tādu, pie datora. 

Nu, neko, sēžu un rakstu visu no saviem špikeriem, bet redzu, ka tam puisim galīgi neveicas un viņš neko nav sarakstījis. Tad, kad esmu aprakstījusi vienu lapu, viņam arvien nekā nav, tāpēc paglūnu uz viņa jautājumiem. 

Viņam, protams, cits studiju kurss un cits priekšmets, tomēr saprotu, ka jautājumos var savilkt paralēles ar maniem, tāpēc cītīgi sadrukāju otru lapu (otrs jautājums) un esmu pabeigusi. Mēs ar to puisi sēdējām viens otram pretim, bet viņam aiz muguras pasniedzējs (ar muguru), kurš ik pa brīdim skatījās un šķielēja uz mums. Liekas, ka dators bija tikai tāds aizsegs. 

Neskatoties uz to, es piecēlos, paņēmu sarakstīto, paslēpu špikerus somā un nostājos šaurajā vietiņā starp pasniedzēju un to puisi. "Pasniedzēj, es pabeidzu!" es iesaucos, nometot puisim uz galda divus špikerus, kuri viņa tēmai ir vispiemērotākie. Tad es sāku garu monologu par to, cik grūti bijis, ka nezinu gan vai man būs pareizi un ļoti aktīvi grozos un izplešu rokas, lai pasniedzējs neredzētu, ko dara puisis man aiz muguras. Pasniedzējs ir uzķēries uz mana pļāpīguma un arī mazliet pačalo, tad ķeras pie darba labošanas. Ieliek man 9, jo viens vārds no viņa diktētā ir izlaists. (Ā, jā, pie viņa, ja nebija no galvas iekalts vārds vārdā bija grūti dabūt kaut ko labu, tāpēc jau tie špikeri.) Es ilgi un dikti viņu vēl izprašņāju par to, kāpēc deviņi un priecājos, ka tik daudz nebiju gaidījusi, tad, kad vairs neko nevaru izdomāt, eju un skaļi jo skaļi sakravājos un pametu telpu, ar cerību, ka puisis varēs kaut ko norakstīt. 

Vakarā es  pamanu, ka man ir jauna vēstule un jauns uzaicinājums draugos. Uzaicinājis mani ir tas pats nelaimīgais puisis! Nu jau viņš nav tik nelaimīgs, jo ir uzrakstījis darbu, es esmu viņam ļoti palīdzējusi, un viņš jautā, kā var man atlīdzināt, kādu šampi vai kaut kā tā. Es viņam aizrakstīju, ka viss kārtībā, viss ir labi un man neko nevajag, es tikai gribu zināt, kā viņam gāja un cik dabūja. 

Viņš man pastāstīja, ka ir cītīgi mācījies eksāmenam, taču stresā neko nevarēja atcerēties un šausmīgi svīdis un drebējis, cenzdamies atsaukt kaut ko atmiņā. Lai arī špikeri nebija par viņa tēmu, viņš izrakstījis to, kas viņam der, sācis arī atcerēties pats šo to no tā, ko bija samācījies un kaut kā uzmocījis to eksāmenu. Es tagad neatceros, cik viņam toreiz bija, bet atceros, ka viņš noteikti bija sekmīgs. Un arī to, ka man špikeri bija tikai vienam viņa jautājumam, otram nebija.

Tā nu es pabeidzu stāstu par špikošanu, un Toms saka, ka neviens students tā nedarītu - nedotu svešam cilvēkam savus špikerus. Es samulsu un teicu, ka, ja jau man vairs nevajag, kāpēc, lai nedotu. Tad viņš turpināja, nu, labi, ja arī iedotu, tad nekad necenstos novilkt laiku, lai var arī nošpikot kaut ko. Un viņš vēl piebilda, ka tas students nekad nemeklētu draugos to, kurš iedeva špikerus (to, kā viņš vispār mani atrada man vēl arvien neviens nav izskaidrojis), un, ka, ja arī atrastu un uzrakstītu, tad otrs - špikeru devējs - neatbildētu. Nu, man liekas, ka tā nav un cilvēki viens otram palīdz. 

Pagājušajā nedēļā man sāka sāpēt acs, tāds kā mieža grauds vai sazin kas. Braucu ar autobusu uz darbu, tur bija tā meitene, kas vienmēr brauc ar mani vienā autobusā. Viņa visu brauciena laiku aiztika sev aci ar salvetīti, izskatījās, ka tā sāpēja vai bija iekaisusi. Padomāju, ka varbūt mēs abas to acs lietu esam saķērušas autobusā, ja jau viņai arī.

Tad aizbraucu uz Liepāju un mamma lika man smērēt acī smēri (vjek un tā). Kad atbraucu atpakaļ uz Rīgu, bija pārgājis. Vakar bija jābrauc uz darbu, tāpēc, lai arī biju izgājusi no bibliotēkas ātrāk, aizgāju uz veikalu un nebraucu ar vienu autobusu ātrāk, jo gribēju zināt, kā ir tai meitenei. Taču viņas nebija ne pieturā, ne autobusā. Šodien braucu atkal un atkal viņas nebija. Es jau sāku uztraukties (ja nu viņai nav mamma, kas liktu smērēt acī smēri?)! Redzēs, vai rīt viņa būs.

Man kauns par to, ka kāds smejas par kāda mērķi, jo tā nav pareizi, cilvēkiem ir jāatbalsta citi, jo visi ir komanda, visi var būt lieliski un sasniegt savus mērķus.

[16:19:28] lin.: es skatos uz roņiem, kas spēlējās ar bumbu

[16:19:30] lin.: :D

[16:19:46] Klinta: es skatos uz čali, kurš griež sīpolus

[16:19:46] Klinta: :D