te

peacemaker @ 11:49 pm: Vēsture ar... rusicisms lol!
Sesija ir oficiāli sākusies ar "eksāmenu" ekonomikas vēsturē. Tiesa, par eksāmenu to var nosaukt tikai visai pastarpināti: pasniedzēja to bija definējusi kā "mutiskas pārrunas" ar katru individuāli. Izklausās saprātīgi.

Ierados 11:58 (sākums bija paredzēts 12:00). Pasniedzēja ieradās 12:20 un visus sapulcējušos izdzina aiz durvīm (individuālas kā nekā). Nu ok - bišķi pagaidīsim un gan jau viss nokārtosies. Gaidot papļāpāju ar "kolēģiem" un palasīju sludinājumus, kas piedāvāja darbu Lielbritānijā, darbu Coca-Colā un apgūt franču valodu. Pēc stundas aizgāju uz Rimi pēc "Sporta Avīzes intervijas". Atgriezos un padalījos zināšanās par ekonomikas vēsturi (visu informāciju lielākoties izdomāju turpat uz vietas, balstoties uz pāris man zināmajiem faktiem). Paklausījos Boviju un palasīju Sporta Avīzi. Pamanīju steidzīgo Eximo. Ap 15 aizgāju uz Rimi pēc pāris bulkām. Paklausījos, kā kursabiedrenes apspriež manu fizisko uzbūvi (ar pārsteidzošu biežumu atkārtojās vārds "anoreksija") - laikam mans "joks" pirms pāris nedēļām ("Drīkst, es sēdēšu pie tevis statistikas kontroldarbā?" "Nē." "Kāpēc ne?" Pauze. "Tu esi pārāk resna." Klusums un redzu, kā visi pagriežas pret mani. Smiekli (vispirms mani, pēc tam arī pārējo). Par "joku" (lai arī gauži bezgaumīgu) to padarīja fakts, ka viņa nebija diez ko pilnīgāka par mani) nav pagājis bez sekām. 16:10 beidzot tieku līdz rindas priekšgalam un ienirstu auditorijā. Pasniedzēja (uz kuru acīmredzot biaj atstājušas iespaidu manas spējas stundām ilgi muldēt par jebkādu vēstures priekšmetu tā, ka rodas iespaids, ka patiešām zinu kaut ko vairāk par to, ko esmu iemācījies no spēlēm un dažām pirms 5-10 gadiem izlasītām grāmatām) ieraksta studiju grāmatiņā 9 (augstāko iespējamo atzīmi) un palaiž projām. 4 stundu ilga gaidīšana un pusminūti ilga aktivitāte - dat pwns. Ja vien piektdien makroekonomikā būtu līdzīgi... bet kas tev dos?

No citām lietām: klausos draņķīgu mūziku, lasu draņķīgu grāmatu (Jānis Einfelds "Neļaudis" - "proza, kas pamatoti iecēlusi autoru latviešu postmodernisma klasiķu kārtā - gan nepārspēti blīvās un pilnasinīgās laika un telpas spēles, gan viņa neatdarināmās stilistikas dēļ" (Diena)), jūtos diezgan draņķīgi, jo sapratu, ka manis pašlaik rakstītais nav diez ko labāks par Einfelda "blīvo un pilnasinīgo" daiļradi (kas nozīmē, ka autora valoda ir visai celmaina, bet viņš izmisīgi cenšas rakstīt stilīgi, aizmirstot, ka rakstītajam jāspēj atturēt lasītāju no žāvām). Rīt nosvītrošu 2/3 no uzrakstītā un mēģināšu pieiet tam visam nedaudz savādāk. Pēdējā laikā biju aizmirsis, kāpēc sāku puslīdz nopietni rakstīt pirms 3-4 gadiem: biju izlasījis gandrīz visu mājās un bibliotēkā atrodamo sevi interesējošo literatūru, tāpēc izdomāju, ka krietni vieglāk kā meklēt kaut ko interesantu, būs rakstīt pašam tādu stuff'u, ko pats labprāt lasītu, īpaši neraizējoties, vai tā būs moderna/stilīga u.t.t.