te

peacemaker @ 07:40 pm: Es tomēr sasodīti mīlu vasaru.

Gribēju izplūst garos, sajūsmas pilnos teikumos, aprakstot Bastejkalnā redzēto retardēto hipijiskā izskata vīrieti ar sarkanām zeķēm līdz ceļgaliem, kas vilkās mātei pie rokas, austiņās skanošo Devendru Benhārtu, riņķošanu pa parku just because, sarunas ar nejauši uz ielas sastaptiem paziņām, kurus patiesībā neinteresē manas gaitas, tāpat kā mani neinteresē viņu gaitas, strūklakās kājas iemērkušos bērnus, 90-gadīgās saldējuma tirgotājas, satriecoši skaistās meitenes, kas uz manu smaidu atbildēja ar smieklos/mulsumā nodurtām acīm, steidzīgos, uzvalkos tērptos banku darbiniekus, savas kļošenes un vējā izspūrušos matus, parkā futbolu spēlējošos pusaudžus, pārmetošo galvas kratīšanu, ko man veltīja godprātīgas kundzes, redzot, ka pārvietojos pa pusei dejojot, pa pusei lēkājot, pie mana galdiņa ēdnīcā vietas trūkuma dēļ sēdošos fizikas studentus, kas nepārtraukti runāja par dažādu objektu krišanas īpatnībām: vektoriem, gaisa pretestības ietekmi uz paātrinājumu and all that jazz. Gribēju. Bet pie velna. Pie velna! Vasara, maaaan, vasara!

Bet reiz es to visu uzrakstīšu tā, ka grāmatu atvērušo cilvēku sejās iešļāksies brāzmainā XXI gadsimta sākuma vasara ar sasodīti karsto sauli un garāmgājējiem, kurus nav iespējams nemīlēt no visas sirds, jo viņi taču ir dzīvi. Reiz es to paveikšu.