Redzot pagājušās nedēļas Sestdienā smaidīgu, tikko pie laulātā drauga tikušu bijušo kolēģi iz Dadža laikiem Jūliju Bulikinu, atmiņā atausa divas lietas. Pirmkārt, vienu no spilgtākajām ainām iknedēļas sapulcēs: skatu, kā viņa, allaž stundu-divas vēlāk par sākuma laiku (kad sapulce jau faktiski bija beigusies un visi pārsprieda aizgājušās nedēļas notikumus - viņai tai laikā bija jāvada kaut kādas mākslas nodarbības or smth) ierodas redakcija ar savu suņuku, kautrīgi apsēdās tālākajā malā, lai pašās beigās iedotu savas skices vispārējai pārspriešanai. Tas gan nekad neizdevās, jo ik pēc brītiņa kāds no žurnāla zīmējošā/rakstošā sastāvā piegāja klāt, lai parunātos ar suņuku (pūdeli or smth. hvz, es krutās šķirnes neatšķiru, jo mums bija pieklājīgs sētas krancis vārdā Džeks.) Tāpēc šī ziņa bija viens no šīsnedēļas
mirkļiem. Plus vēl apstāklis, ka jamās vīra smaids ir unikāls.Faktiski man nevajadzēja būt tais pirmdienu sapulcēs (to laiks nav mainīts jau kopš 50.gadiem, ja nemaldos). Tajās galvenokārt apsprieda, kuras karikatūras likt, bet kuras - nelikt iekšā, retu reizi dienaskārtībā iekļaujot kādu ar žurnālu saistītu jautājumu (piem., idiotisko lēmumu uz pirmā vāka prezentēt saturu. Vai patiešām frāze "Ilgais ceļš ar spaini" vai "Šengenas laime un latviešu praids" kādam liks pirkt žurnālu? Intervējamais - ok. Bet pārejais... Diemžēl mēs ar Liepiņu tolaik bijām vienīgie idejas pretinieki.). Taču man pirmdienu dienās nebija nekā labāka ko darīt, bet tur varēju padzerties tēju, papļāpāt ar cilvēkiem, kuru karikatūras bērnībā veidoja visu manu mākslas izpratni un varbūt ierosināt/attīstīt kādu ideju, kamēr man vairākas reizes cenšas piedabūt iedzert konjaku or smth.
Patiesībā tiem pasākumiem bija divas problēmas: rakstošo daļu bez manis pārstāvēja Kolbergs, glavreds un Vējš/Lešinskis. Un, otrkārt, Kolbergs bija jaunākais no viņiem. Un viņš ir vairāk nekā trīsreiz vecāks par mani. Sajūta, kad visi tev apkārt ir neesoša vectēva potenciālajā vecumā diez ko neuzmundrina. Vēl jo vairāk, ja jāmēģina bīdīt savus uzskatus. Augot laukos, iemācījos cienīt vecākus cilvēkus. Kaut gan laikam nevajadzēja.
Ok, tur gan bija pāris cilvēki, vien nedaudz vecāki par mani - kā Zaharāns, starp kuru un Kolbergu parasti sēdēju (galds jamiem ir iespaidīgi garš, tā kā ap to mierīgi var sasēsties 20 cilvēki). Tiesa, šie abi bija tīri pretstati: Zaharāns, imo, ierunājās tikai tad, kad kāds nebija sapratis viņa karikatūras domu un iebilda netēmā - ij tad ne vienmēr. Savukārt Kolbergs apklusa vien tad, kad malkoja viskiju/konjaku/alu - ij tad ne vienmēr. Tiesa, lielāko iespaidu gan uz mani atstāja Melgailis. Viņam pēc izskata var dot ap 90 gadiem (nezinu, cik ir patiesībā) un gan pēc izskata, gan uzvedības atbilst viedā patriarha priekšstatam. Kad viņš tomēr izteica savu viedokli par kāda censoņa darbu, diskusija beidzās. Jamā priekšā patiešām esmu gatavs noņemt cepuri. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa karikatūrām vēl aizvien bija augstākā kruts/sūds attiecība no visiem zīmētājiem. Ok, varbūt izņemot Liepiņu, kurš bez nerātno dainu atveidojumiem (tehniski viņam laikam būtu grūti piesieties, bet tajās arī neko citu nevajag) karikatūras nesa vien tad, ja bija 100% pārliecināts par savu ideju. Tiesa, runāšanā tas neizpaudās, jo iebilst citu uzskatiem viņam patīk par jebkuru tēmu.
Anyway, tā nu mēs tur sēdējām, malkojām tēju un pļāpājām par ziņas dzirdēto/lasīto. Tad glavreds uzsita ar plaukstu pa galdu un teica, lai ķeramies pie darba. To arī darījām - uz viņa galda sakrautā karikatūru kaudze nonāca pie līdzās sēdošā Viļņa/Lešinska (es vēl aizvien abus neatšķiru pēc izskata - viņiem vajadzēja būt dvīņiem), kas par katru izteica pāris vairāk vai mazāk humoristiskas piezīmes - par saviem darbiem tā allaž bija "o, nu šito jāliek iekšā bez vārda runas" - un izskatīto deva tālāk. Ja pagadījās īpaši smieklīga/piedauzīga karikatūra, viss apstājās un notika vispārēja sajūsmināšanās. Līdzīgi notika, ja gadījās īpaši nesaprotama (Viļņa/Lešinska gadījumā - jei bogu, vismaz pusi no viņu sākotnējām skicēm varēja saprast tikai pēc ilgas izskaidrošanas) - tad visi steidza izteikt savus minējumus par to, kas tur atveidots.
Kad skices bija apgājušas pilnu apli un nokļuvušas arī pie allaž nostāk sēdošās Niolas, katra tika pacelta gaisā un apkārt sēdošie vai nu klusēja, vai smējās, vai arī lūdza skaidrojumus. Aptuveni 40:40:20. Ja klusēja, bet glavredam patika, karikatūra iekļuva "bada laiku" kaudzē. Ja bija jautājumi un pēc tam visiem pieleca, tad pie krutajām, ja nepieleca - pie sūdiem, kam nebūs lemts ieraudzīt žurnāla papīru (to vidū gan arī iekļuva ne viena vien tīri kruta karikatūra). Tad notika kruto rakstošās daļas skicēto karikatūru ideju sadalīšana pa zīmētājiem. Tas gan tikai aptuveni 50% gadījumu nozīmēja, ka upuris patiešām to uzzīmēs. Visas trīs manas pieņemtās idejas (no četrām kopumā iesniegtajām) tā arī neieraudzīja dienasgaismu :(. Viena no tām bija FUCKIN META zīmējums ar parakstu "Vārdu spēle", kurā vārdi spēlēja šahu, otra - sadzīviska aina: skats no ārpuses uz māju, kur iekšā redzama noasiņojusi sieviete, kamēr pie mājas stāv džeks ar ribu rokās un saka uz mākoņa sēdošam džekam: "Dievs, es tev dodu vēl vienu iespēju!" (tiesa, man vajadzēja 10 minūtes to skaidrot, jo es zīmēju garīgi atpalikuša šimpanzes līmenī - taču es pacentos, jo tā bija mana labākā ideja). Savukārt trešā: skats no augšas uz lielpilsētu, virs kuras lidinās šķīvītis, no tā nolaidušās virvju trepes, pa kurām lien citplanētiešu iekarotāji ar zobeniem un lokiem (primitīva līdz debīlismam - hvz, kāpēc pieņēma).
Nobeigumā vēl daži (tobiš Kolbergs) pastāstīja neuzskicētas karikatūru idejas. Stāstījums parasti izvērtās 10 minūšu garš un ietvēra vismaz 2-3 blakussižetus tā, ka karikatūras domu beigās neviens nesaprata un noraidīja. Un tā katru nedēļu. Pirms pāriešanas pie pļāpāšanas vēl gan vēl notika kolektīvā pirmā/pēdējā vāka karikatūras apspriede. Aptuveni trešdaļā gadījumu kādam (Melgailim) bija tik kruts zīmējums, ka tas bez īpašām pārdomām nonāca uz pirmā vāka - reizēm gan citam nācās pārzīmēt, jo vāku autoriem ir rotācijas princips. Bet parasti bija aptuvena ideja/skice, kas pamazām pieaudzēja gaļu, apspriedēs iegūstot aizvien vairāk detaļu. Vai arī Zaharāns diskusiju laikā pieķērās vienai domai un klusēdams to uzzīmēja, parādīja un visi bija apmierināti (arī ~1/3 gadījumu).
Tad viens pēc otra atvadījās un devās mājup. Tādā garā.