te

peacemaker @ 01:01 am: Saša hočet bitj gerojem - a on takoj i jestj

Jei bogu, nezinu, kāpēc man sagribējās pēc ziemas pārtraukuma atsākt naksnīgās pastaigas pa Sarkandaugavu. Taču nupat no tādas atgriezos. Bez psihuškas un kapiem vienīgais ievērojamais objekts/subjekts gājienā bija Saša.

Viņu satiku pie vietējā grāmatveikala. Mēģinādams saprast pēdējā laikā aizvien izteiktāko halucināciju/rēgu/whatever izcelsmes avotu biju jau tā gana sasprindzis - un tas, ka manāmi iereibis džeks aizšķērso ceļu, lai apjautātos, kā man iet, īpaši nenomierināja. Tomēr atbildēju: "Da tak sebe... vrode normaļno."

Apziņas dziļumos gaidītais aicinājums, lai dodu aizpīpēt izpalika. Tā vietā bija pāris jautājumi par mūziku, ko tobrīd klausos - un tad arī viņš pieķērās pie lietas. "U tebja estj devuška?"

"Da, estj," nez kāpēc sameloju.

"Ti ejo ļubiš?"

"Koņešno."

Viņš smagi nopūtās un uzlika roku uz pleca. "Praviļno delaješ. A moja meņa kinula."

"'čo tak?"

"Govorit, što sļiškom mnogo pju."

Domās nočortījos, ka sākumā samelojos, jo nu viņš šķita kā paša liktens sūtīta zīme - pats nesen tapu brīvs pretēja iemesla dēļ (atturībnieka dzīvesveids acīmredzot ir vienāds ar garlaicību). Bet izlietu vārdu nesasmelsi, kak skazatj. Tā nu es kādu laiciņu mēģināju viņu pārliecināt, ka viss būs labi, bet Saša - lai nebaidos no viņa, pa vidam četras-piecas reizes aicinādams "dot pieci".

Saturīgā saruna beidzās ar to, ka viņam izdevās mani pierunāt, lai pirmo reizi astoņu gadu laikā iemalkoju alkoholu. Pēc tam Saša atkal uzlika roku uz pleca, cieši ieskatījās acīs un teica: "I zapomņi: ņikogda ņikovo ņe bojsja."

Atcerēšos.