peacemaker @ :
Dadzis nepārstāj mani pārsteigt (un laikam jau arī sajūsmināt). Šis žurnālam ir 50 gadu jubilejas gads. Šajā laikā tas ir transformējies no daudzu patiešām izcilu karikatūru, pāris gargabalu un dažu īsu feļetonu apkopojuma uz krietni mazāka karikatūru daudzuma (tiesa, lielākā daļa ir joprojām augstā līmenī), veselas čupas hit-or-miss vienrindīšu un gandrīz tikpat lielas čupas vienas rindkopas garuma stafa apkopojuma. Lielākoties gan tāpēc, ka akūti trūkst rakstošo autoru un šīs pašas lappuses tiek piepildītas ar lielām grūtībām (vismaz tā bija manā laikā un tagad izskatās, ka situācija ir vēl nepatīkamāka). Tomēr ne par to šis stāsts. Un arī ne par negaidīto kruto saitu www.dadzis.lv. Bet gan par jubilejas ievadrakstu. Atļaušos to pat daļēji nocitēt.
(Nē, tas viss teksts nav uztverams ar ironiju/pašironiju. Tik daudz es šo rindu autoru paguvu iepazīt. Un tāpēc nekādi nevaru asociēties ar mūsdienu pretkara kustību. Vai da jebkādu kustību, ja tā labi padomā.)
"Atmodas sākumā latvieši cerēja, ka reizē ar sarkanarmiju no Latvijas aizies viss negatīvais, sabiedrība atgriezīsies pie pirmās republikas ziedu laika morāles normām, patriotisma un ideālisma. Savukārt daudzi no sveštautiešiem bija pārliecināti, ka arī viņiem būs vieta atjaunotajā republikā. Gan vieni, gan otri toreiz vēl ticēja Rietumu kultūrai, civilizācijai un humānismam. Cik daudz bija to, kuri saprata, ka aiz skaistajiem vārdiem par cilvēktiesībām slēpjas seksuālo perversiju un narkotiku propaganda un legalizācija? Ka civilizācija izpaudīsies kā lielo koncernu diktāts, kolas, pepšu un sintētiskās pārtikas triumfa gājiens miera korpusa karavīru apsardzībā, bet progresīvās kultūras augstākais sasniegums būs Holivudas grāvējfilmas, ķēkšu seriāli un pa atslēgas caurumu nolūrēti guļamistabas noslēpumi? Ka demokrātiskas un patiesi brīvas valsts vietā mums piedāvās policejisku valsti, kurā vienas čekas vietā darbojas veselas trīspadsmit, par sabiedroto specdienestiem nemaz nerunājot, toties brīvība izpaudīsies putna brīvībā sociālajā sfērā?"
Keep on raging against the machine. U da rebel kings.
(Nē, tas viss teksts nav uztverams ar ironiju/pašironiju. Tik daudz es šo rindu autoru paguvu iepazīt. Un tāpēc nekādi nevaru asociēties ar mūsdienu pretkara kustību. Vai da jebkādu kustību, ja tā labi padomā.)
"Atmodas sākumā latvieši cerēja, ka reizē ar sarkanarmiju no Latvijas aizies viss negatīvais, sabiedrība atgriezīsies pie pirmās republikas ziedu laika morāles normām, patriotisma un ideālisma. Savukārt daudzi no sveštautiešiem bija pārliecināti, ka arī viņiem būs vieta atjaunotajā republikā. Gan vieni, gan otri toreiz vēl ticēja Rietumu kultūrai, civilizācijai un humānismam. Cik daudz bija to, kuri saprata, ka aiz skaistajiem vārdiem par cilvēktiesībām slēpjas seksuālo perversiju un narkotiku propaganda un legalizācija? Ka civilizācija izpaudīsies kā lielo koncernu diktāts, kolas, pepšu un sintētiskās pārtikas triumfa gājiens miera korpusa karavīru apsardzībā, bet progresīvās kultūras augstākais sasniegums būs Holivudas grāvējfilmas, ķēkšu seriāli un pa atslēgas caurumu nolūrēti guļamistabas noslēpumi? Ka demokrātiskas un patiesi brīvas valsts vietā mums piedāvās policejisku valsti, kurā vienas čekas vietā darbojas veselas trīspadsmit, par sabiedroto specdienestiem nemaz nerunājot, toties brīvība izpaudīsies putna brīvībā sociālajā sfērā?"
Keep on raging against the machine. U da rebel kings.