"tas, ko tu uztvēri par okeānu, patiesībā bija tikai tēlotā kaislībā saburzīts palags, un gadi, kurus tu krāvi sev priekšā kā ķieģeļus pakāpieniem, kļuva par mūri, kas aizsedza tev pasauli"
->
"Ir baisi kļūt īstam, kad tik daudzus gadus esi klīdis no sapņa pie sapņa, nesabiezēdams vairāk par varavīksni aiz mākoņiem. Sāpīgi redzēt, kā okeāns pārvēršas tēlotā kaislībā saburzītos palagos, kā smaidu nomaina tukšums un nākotne kļūst par pagātni."
->
* * *
Viņš izelpoja mani vēlu vakarā. Atlaidās dziļi dīvānā, pacēla galvu un ļāva elpu mutuļiem piepildīt gaisu, lai izveidotu mani. Sākumā neteicu neko, vien gaidīju, līdz viņš pamanīs mani. Beidzot ievērojis manu veidolu, viņš bikli pasmaidīja, piecēlās no dīvāna un paspēra pussoli man pretī. "Es tevi mīlu," viņš sacīja – nedroši, gandrīz kā jautājot.
Es neatbildēju. Zināju to tāpat kā visus pārējos viņa sapņus. "Es tevi mīlu," viņš atkārtoja jau mazliet spēcīgākā balsī, tad nolaida galvu, kā bīdamies ieraudzīt manā sejā to, kam tur bija jābūt.
Tā vietā viņš atklāja, ka viņa paša pēdas ir pārvērtušās dūmos. Izbrīnīts viņš noliecās, izlaida roku tām cauri un ieskatījās plaukstā, taču dūmi jau bija izslīdējuši starp pirkstiem un lēnām vērpās gaisā.
Viņš atkrita atpakaļ dīvānā un pacēla galvu. Es joprojām biju savā vietā, mani vainot viņš nevarēja. "Es tevi mīlu," viņš atkārtoja ar lūgumu balsī.
Klusēdama skatījos, kā dūmi atņem viņam abas kājas, līdz atlikušais augums dīvānā vairs ne sēdēja, bet gan peldēja gaisā pāris centimetru virs tā. Tomēr arī tas vairs nespēja novērst viņa uzmanību no vienīgās prātā palikušās, sāpēs vaidošās domas. "Es tevi mīlu," viņš teica vēlreiz, vairs ne lūgdams, bet prasīdams, pat pieprasīdams.
Bet es neatbildēju, tikai raudzījos, kā dūmos izgaist viņa rokas, kā tumšie mutuļi pārņem arī vēderu, krūtis, kaklu. Ko gan varēju teikt? Es taču nevarēju kļūt īsta, kad tik daudzus gadus biju klīdusi no sapņa pie sapņa, nesabiezēdama vairāk par garaiņiem virs pusnaktī ieslēgtas tējkannas. Un nemaz arī negribēju redzēt, kā smaidu nomaina tukšums, kā nākotne kļūst par pagātni un okeāns pārvēršas tēlotā kaislībā saburzītos palagos.
Atlika vien izskriet ārā pa skursteni un izkūpēt debesīs, cerot, ka viņš nesekos, ka neviens nekad nekur vairs mani neieelpos un es varēšu izšķīst starp mākoņiem un aizmirst par vientuļajām, tumsā grimstošajām vecpuišu istabiņām.